Kārlis XII Pfalcs-Cveibrikens

Kārlis XII; Karl XII
	Zviedrijas karalis
	Amatā; 1697. gada 5. aprīlis — 1718. gada 30. novembris; (kronēts 1697. gada 14. decembrī)
Priekštecis	Kārlis XI
Pēctecis	Ulrika Eleonora
Dzimšanas dati	1682. gada 17. jūnijā; Stokholma, Zviedrija
Miršanas dati	1718. gada 30. novembrī; Haldene, Dānijas karaliste; ( Norvēģija)
Apglabāts	Ridarsholmas baznīca, Stokholma, Zviedrija
Dinastija	Pfalcu-Cveibrikenu dinastija
Tēvs	Kārlis XI
Māte	Dānijas Ulrika Eleonora
Dzīvesbiedrs(-e)	neprecējies
Bērni	-
Reliģija	luterisms
Paraksts

Kārlis XII (zviedru: Karl XII; dzimis 1682. gada 17. jūnijā, miris 1718. gada 30. novembrī) bija Pfalcu-Cveibrikenu (av Pfalz-Zweibrücken) dinastijas Zviedrijas karalis no 1697. gada līdz savai nāvei 1718. gadā. Vienlaikus viņš kā Livonijas hercogs bija arī valdnieks Zviedru Vidzemes teritorijā. Gandrīz visu valdīšanas laiku Kārlim XII nācās piedalīties karos. Parādīja sevi kā izcilu karavadoni, tomēr ir dažādi viedokļi par viņa politiskās darbības rezultativitāti. Lielā Ziemeļu kara rezultātā Zviedrija būtiski zaudēja ietekmi Baltijas jūras reģionā, bet Krievija kļuva šeit par ietekmīgu spēku. Karagājienu laikā uzturējās mūsdienu Latvijas teritorijā.

Pilns tituls

Karalis Kārlis XII svarīgākos dokumentus cita starpā parakstīja kā Livonijas hercogs, kas apliecināja viņa pretenzijas uz šo pārmantoto titulu:

"Mēs, Kārlis XII, no Dieva žēlastības zviedru, gotu, vendu karalis, Somijas lielfirsts (lielkņazs), Skones, Igaunijas, Livonijas, Karēlijas, Brēmenes, Verdenes, Štetīnas, Pomerānijas, Kašūbijas un Vandālijas hercogs, Rīgenes firsts (kņazs), Ingrijas un Vismāras kungs, kā arī Reinzemes pfalcgrāfs, Bavārijas, Julihas, Klēves un Bergas hercogs utt."

(latīniski: Nos Carolus XII., Dei Gratia Suecorum, Gottorum Vandalorumque Rex, Magnus Princeps Finlandiae, Dux Scaniae, Esthoniae, Livoniae, Careliae, Bremae, Verdae, Stetini, Pomeraniae, Cassubiae et Vandaliae, Princeps Rugiae, Dominus Ingriae et Wismariae, nec non Comes Palatinus Rheni, Bavariae, Iuliaci, Cliviae et Montium Dux, etc., etc., zviedriski: Carl med Gudz Nâde Sveriges, Giötes och Vendes Konung, Storförste til Finland, Hertig uti Skâne, Estland, Lifland, Carelen, Bremen, Verden, Stettin, Pomern, Cassuben och Venden, Förste till Rügen, Herre öfver Ingermanland och Wissmar, så och PfalzGrefve til Rhein, i Bayern, til Iulich, Clewe och Bergen Hertig.) ^[1]

"Livonijas lielhercoga" titulu šajā laikā lietoja arī Polijas karaļi Augusts II Stiprais un Staņislavs Leščiņskis, kas arī pēc Livonijas ziemeļu daļas zaudēšanas zviedriem pretendēja uz šo pārmantojamo titulu.

Dzīvesgājums

Kārlis par karali kļuva jau piecpadsmit gadu vecumā pēc tēva, Zviedrijas karaļa Kārļa XI nāves. Jau pēc trijiem gadiem, 1700. gadā Kārlis XII bija spiests iesaistīties cīņās pret Saksijas, Dānijas, Polijas un Krievijas apvienoto koalīciju. Vispirms Kārlis XII, nodrošinoties ar Anglijas un Nīderlandes atbalstu, iebrūkot Zēlandē, sakāva dāņus. Jau 1700. gada augustā tika noslēgts Travandāles līgums. 1700. gada 30. novembrī Kārlis XII smagi sakāva krievu karaspēku Narvas kaujā. Vēlāk viņš iebruka Polijas-Lietuvas kopvalstī, sakāva Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II Stiprā karaspēku, ieņēma lielu daļu no valsts un panāca Staņislava Lesčiņška ievēlēšanu par Žečpospolitas karali.

Kamēr Kārlis XII cīnījās Polijā, Krievija Pētera I vadībā, sakoncentrēja spēkus un iebruka Ingrijā un Ņevas grīvā 1703. gadā nodibināja Sanktpēterburgu. Kārlis XII izvēlējās iebrukt Krievijas teritorijā caur mūsdienu Ukrainas teritoriju, ņemot vērā arī sabiedrotā kazaku hetmaņa Ivana Mazepas solījumus par ukraiņu sacelšanos. Tomēr krievu karaspēkam izdevās apspiest Mazepas sacelšanos pirms zviedru ierašanās un 1709. gada 27. jūnijā Poltavas kaujā zviedri tika smagi sakauti. Ievainotais karalis ar apmēram 1000 karavīriem atkāpās uz Benderiem Osmaņu impērijā.

Osmaņu sultāns Ahmeds III iesākumā Kārli XII uzņēma labvēlīgi, arī 1710. - 1711. gadā izcīnot Krievu-turku karu, tomēr, politiskajai situācijai mainoties, ievietoja Kārli XII mājas arestā. Kamēr Kārlis XII atradās Osmaņu impērijā, Augusts II Stiprais atkal kļuva par Polijas - Lietuvas karali, bet krievu karaspēks ieņēma Somiju un Livoniju. 1716. gadā Kārlim izdevās atgriezties Zviedrijā. 1716. un 1718. gadā viņš iebruka Dānijas kontrolētajā Norvēģijā. Otrās kampaņas gaitā, netālu no Zviedrijas robežas, Kārli XII nogalināja nejauša lode. Ir vēsturnieku versijas, ka Kārli XII nogalināja galma atentātā.

Interesanti fakti

Kārlis XII kopš došanās kaujās 1700. gadā nekad vairs neatgriezās savas valsts galvaspilsētā Stokholmā.
Kārļa XII kārtas skaitlis faktiski ir nepareizs. Zviedrijas karalis Kārlis IX "piešķīra" sev kārtas numuru, pamatojoties uz visai leģendāru Zviedrijas vēstures traktējumu. Faktiski Kārlim XII būtu jābūt Kārlim VI.
Kārlis XII ir biežs latviešu teiku un nostāstu personāžs (teikas par Ķeveles avotiem, Zilajiem kalniem utt.)
1701. gada ziemā Virgā atradās karaļa Kārļa XII karaspēka nometne. 2001. gadā šeit atklāta piemiņas zīme "Kārļa zābaks".