781. gadā Ludviķi kronēja par Akvitānijas karali. 813. gadā viņš kļuva par Franku karali un 814. gadā par Svētās Romas imperatoru, sākotnēji valdīja kopā ar tēvu, pēc viņa nāves 814. gadā valdīja viens pats līdz pat savai nāvei.
817. gadā viņš Āhenē iecēla savu vecāko dēlu Lotāru par troņmantnieku un līdzvaldnieku (ordinatio imperii), vēlāk sadalīja Karolingu impēriju starp trim dēliem. Pēc laulībām ar otro sievu Judīti viņš nokļuva stiprā viņas ietekmē un lauza iepriekš noteikto mantošanas kārtību, 829. gadā viņš atņēma dēliem no pirmās laulības daļu no viņu zemēm un piešķīra tās jaunākajam dēlam Kārlim. Tas izraisīja veicāko dēlu sacelšanos, kas ilga līdz 833. gadam un beidzās ar vecāko dēlu uzvaru. Ludviķis franku valsts sapulcē Kompjēņā atzina savu vainu un ieslēdza otro sievu Judīti klosterī.[2] Tomēr vēlāk viņš turpināja cīņu pret dēliem. Karoja arī pret bretoņiem, dāņiem, spāņiem un slāviem. 830. gadā pastiprinājās vikingu uzbrukumi.
Pēc Ludviķa nāves 840. gadā sākās cīņas par franku valdnieka troni starp trim viņa dēliem. 843. gadā viņa dēls no otrā laulības Kārlis Plikgalvis ar pusbrāļiem Lotāru I un Ludviķi Vācieti noslēdza Verdenas līgumu un sadalīja franku lielvalsti trīs daļās.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ludviķis I Dievbijīgais.
