Antimons

Antimons
51	; ; 5; 18; 18; 8; 2
	Sb; 121,760 g/mol
	[Kr]4d105s25p3
	; Kristāliska dabiskā antimona paraugs un ļoti tīra metāliskā antimona gabaliņš
Oksidēšanas pakāpes	+5, +3, −3
Elektronegativitāte	2,05
Blīvums	6697 kg/m3
Kušanas temperatūra	903,78 K (630,63 °C)
Viršanas temperatūra	1860 K (1587 °C)

Antimons (latīņu: stibium) ir ķīmiskais elements ar simbolu Sb un atomskaitli 51. Tas ir spoži pelēks pusmetāls, kas dabā galvenokārt ir sastopams sulfīda minerāla antimonīta (Sb₂S₃) sastāvā, lai gan var būt sastopams arī brīvā veidā. Antimona savienojumi ir zināmi jau kopš seniem laikiem. Tie tika izmantoti kosmētikā. Šis elements tika izmantots arī tīrā veidā, bet tajā laikā tas kļūdaini tika uzskatīts par svinu. Kā atsevišķs ķīmiskais elements antimons tika izdalīts 17. gadsimtā.

Mūsdienās pasaulē visvairāk antimona un tā savienojumu tiek iegūts Ķīnā. No rūpnieciskajām metodēm antimona iegūšanai izmanto apdedzināšanu un sekojošu termisko reducēšanu ar ogli vai tiešu antimonīta reducēšanu ar dzelzi.

Antimonu galvenokārt lieto sakausējumos ar svinu un alvu, lai palielinātu to mehānisko izturību. Svarīgs antimona sakausējums ir babīts. Antimons ir atrodams arī lodalvā, šaujamieroču lodēs un slīdgultņos. Antimona savienojumus ar hloru un bromu izmanto materiālu ugunsdrošības palielināšanai. Viena no jaunajām antimona savienojumu izmantošanas sfērām ir mikroelektronika.

Raksturojums

Īpašības

Antimons ir viens no pniktogēnu (15. vai VB grupas) ķīmiskajiem elementiem. Tā elektronegativitāte ir 2,05. Kā tas ir sagaidāms, skatoties periodisko tabulā, antimona elektronegativitāte ir lielāka nekā alvai un bismutam, bet mazāka nekā telūram un arsēnam. Istabas temperatūrā un saskarsmē ar gaisu antimons atrodas stabilā stāvoklī, bet paaugstinātā temperatūrā, reaģējot ar skābekli, veido antimona trioksīdu (Sb₂O₃),^[1] kas ir viens no nozīmīgākajiem komerciālajiem antimona savienojumiem.

Antimons ir sudrabains, spoži pelēks metāls, kura cietība pēc Mosa skalas ir 3. Tādēļ tīrs antimons netiek izmantots priekšmetu izgatavošanai, kuri tiek pakļauti lielai slodzei. 1931. gadā Ķīnā, Guidžou provincē, no antimona tika veidotas monētas, bet tā kā tās ātri nolietojās, tad to kalšana tika pārtraukta.^[2]

Antimonam ir četras alotropās formas: stabila metāliska forma un trīs nestabilas formas (eksplozīvā forma, melnā un dzeltenā forma).

Savienojumos antimonam var būt oksidēšanas pakāpes no -3 līdz +5.

Izotopi

Antimonam eksistē divi stabili izotopi — antimons-121 (57,21% no visa kopējā dabā sastopamā antimona daudzuma) un antimons-123 (42,79%).^[3]

Sastopamība

Antimona daudzums Zemes garozā ir aptuveni no 0,2 līdz 0,5 daļiņām no miljona.^[4] Lai gan šis metāls nav plaši sastopams, tas ir vairāk nekā 100 dažādu minerālu sastāvos. No 2006. līdz 2009. gadam 56% no visa antimona ir iegūts Ķīnā.^[4] Otrajā un trešajā vietā attiecīgi ir Meksika (28%) un Beļģija (7%).^[4] Lai gan dažreiz dabā tas ir sastopams tīrā veidā, to galvenokārt iegūst no antimonīta (Sb₂S₃).

Atsauces

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: antimons

↑ Wiberg, Egon; Wiberg, Nils and Holleman, Arnold Frederick. Inorganic chemistry. Academic Press, 2001. ISBN 0-12-352651-5.
↑ «Metals Used in Coins and Medals» (angliski). coins-of-the-uk.co.uk. Skatīts: 2013-01-29.
↑ «Isotopes of the Element Antimony» (angliski). Jefferson Lab. Skatīts: 2013-01-29.
↑ ^4,0 ^4,1 ^4,2 Carlin, Jr., James F. «Mineral Commodity Summaries: Antimony» (angliski). United States Geological Survey. Skatīts: 2013-01-29.