Sirseņi
| Sirseņi Vespa (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Eiropas sirsenis (Vespa crabro) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Posmkāji (Arthropoda) |
| Klase | Kukaiņi (Insecta) |
| Kārta | Plēvspārņi (Hymenoptera) |
| Apakškārta | Iežmauglapsenes (Apocrita) |
| Virsdzimta | Lapseņu virsdzimta (Vespoidea) |
| Dzimta | Lapsenes (Vespidea) |
| Apakšdzimta | Lapseņu apakšdzimta (Vespinae) |
| Ģints | Sirseņi (Vespa) |
 Sirseņi Vikikrātuvē | |
Sirseņi jeb īstie sirseņi (Vespa) ir īsto lapseņu jeb lapseņu apakšdzimtas (Vespinae) kukaiņu ģints, kas apvieno liela auguma plēvspārņus ar indes dzeloni. Par sirseņiem mēdz saukt arī citu lapseņu apakšdzimtas ģinšu sugas, piemēram, dzegužsirsenis (Dolichovespula adulterina). Sirseņu ģintī ir 24 mūsdienās dzīvojošas sugas.[1] Vispazīstamākā suga ir Eiropas sirsenis (Vespa crabro), kas sastopams arī Latvijā. Latvijā tā ir vienīgā sirseņu ģints suga.[2] Vācijā sirseņi ir aizsargājami, un sods par to ligzdas izpostīšanu ir 50 000 eiro.[3]
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sirseņi ir lielākie lapseņu dzimtas (Vespidea) pārstāvji. Vislielākais ģintī ir Āzijas milzu sirsenis (Vespa mandarinia), kura ķermeņa garums var sasniegt 5 cm, bet spārnu plētums 7,6 cm.[4] No pārējām īstajām lapsenēm (Vespinae) sirseņus var atšķirt pēc platās galvas daļas (Vertex) uzreiz aiz acīm.
Inde
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sirseņiem ir indes dzelonis, ar kuru tie medī kukaiņus un aizsargā pūzni. Sirseņi cilvēkiem ir bīstami, jo tiem ir daudz vairāk indes nekā parastajām lapsenēm. Turklāt sirseņu indē var būt liels daudzums (5%) acetilholīna.[5] Sirseņi, pretēji bitēm, iedzeļot cilvēkam, neiet bojā un var iedzelt vairākas reizes, jo pēc iedzelšanas tie spēj dzeloni izraut veselu. Sirseņu indes stiprums ir atkarīgs no sugas. Dažām sugām inde nav stiprāka kā parastam dzelošam kukainim, bet citām sugām tā ir viena no spēcīgākajām kukaiņu indēm.[6] Visspēcīgākā inde ir Āzijas milzu sirsenim un tropu sirsenim (Vespa tropica), lai gan visbiežākie nāves gadījumi ir bijuši no Filipīnu sirseņa (Vespa luctuosa) dzēlieniem.[6] Viens sirseņa dzēliens, ja cilvēks nav alerģisks, nav nāvējošs. Nāvējoša var būt vairāku dzēlienu sērija pēc kārtas. Bet alerģiskiem cilvēkiem arī Eiropas sirseņa dzēliens var izraisīt nāvi. Parasti tiem, kuriem ir alerģija pret lapseņu indi, ir alerģija arī pret sirseņu indi.
Uzbrukuma feromoni
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sirseņi, līdzīgi kā citas sabiedriskās lapsenes, spēj mobilizēties un aizsargāt pūzni, dzeļot ienaidniekam, pat, ja pašiem sargiem ir jāmirst. Uzbrukuma feromoni sirseņiem izstrādājas, ja briesmās ir to pūznis vai, lai iezīmētu ceļu līdz medību vietai, piemēram, bišu ligzdai. Saimes pārējie sirseņi spēj saost iezīmēto ceļu un atrast atzīmēto medību vietu.[7] Sirseņiem nepieciešamības gadījumā izdalās 3 ķīmiski aktīvas vielas: 2-pentanols, izoamilspirts un 1-metilbutil-3-metilbutanoāts. Ja izstrādājas tikai 2-pentanols, tad sirseņi kļūst viegli nervozi un gatavi aizsargāties, bet, ja izstrādājas arī pārējās divas ķīmiskās vielas, tad sirseņi kļūst agresīvi.[7] Ja pūžņa tuvumā tiek nogalināts kāds sirsenis, pārējiem izstrādājas uzbrukuma feromoni. Arī materiāli, kas saskārušies ar uzbrukuma feromoniem, piemēram, drēbes, āda vai sirseņu nogalināta bite, var izraisīt sirseņu agresivitāti. Sirseņus uzbudina un provocē arī dažu augļu smarža, piemēram, banāni un āboli, kā arī smaržas, kas satur C5 spirtu un C10 esterus.[7]
Dzīves cikls
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pavasarī no ziemas miega savā slēptuvē pamostas jaunā sirseņu mātīte-karaliene, kas sāk veidot pūzni no sakošļātām, ar siekalām sajauktām satrupējuša koka šķiedrām. Pūznim tā izvēlas no vēja un nokrišņiem pasargātu vietu. Parasti tas ir koka, visbiežāk ozola, dobumā. Iesākumā pūznī nav vairāk par 50 šūnām. Šūnas tiek būvētas vertikālā stāvoklī un izvietotas horizontālos līmeņos. Katrā šūnā tiek iedēta viena ola un tad šūna tiek noslēgta.
No olas pēc 5—8 dienām izšķiļas kāpurs, kas šūnā pavada apmēram 2 nedēļas. Šajā laikā tam ir 5 atšķirīgas attīstības stadijas. Karaliene aktīvi rūpējas par jaunās sirseņu saimes izaudzināšanu. Tā baro savus kāpurus ar olbaltumvielām bagātu barību, medījot dažādus kukaiņus, mušas un bites ieskaitot. Pēc divām nedēļām kāpurs ar zīdam līdzīgu pavedienu satin šūnas atvērumam vāciņu un noslēdzas.
Nākamo 2 nedēļu laikā notiek kāpura metamorfoze par sirseni. Jaunais, pieaugušais sirsenis izgraužas cauri zīda vāciņam un izrāpjas laukā. Pirmā sirseņu strādnieku paaudze ir dzimusi. Tās vienmēr ir sterilas mātītes, kuras pārņem karalienes rūpes par pūzni un kāpuriem, un aprūpē arī pašu karalieni. Turpmāk karaliene nodarbojas tikai ar olu dēšanu. Tā kā saimes lielums aug, sirseņi ligzdu būvē arvien lielāku. Tiek pavairoti horizontālie līmeņi ar šūnām un tiem apkārt tiek izveidots apvalks, līdzīgs konvertam. Pūznim beigās ir tikai viena ieeja un izeja. Tā izmērs var sasniegt pat pusmetru diametrā. Lielā saimē vasaras beigās dzīvo līdz 700 sirseņiem. Šajā laikā izšķiļas pirmie vairoties spējīgie pēcnācēji — jaunās karalienes un tēviņi. Tēviņi rūpēs par pūzni nepiedalās. Jaunā, vairoties spējīgā paaudze, rudens sākumā pamet pūzni un sapārojas. Īsi pēc pārošanās tēviņi mirst. Vecā karaliene un sirseņi strādnieki dzīvo līdz iestājas auksts laiks un tad mirst. Ziemo tikai apaugļotās mātītes, kas ielien drošās un aizsargātās spraugās, lai iemigtu ziemas miegā.
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sirseņi pamatā pārtiek no citiem kukaiņiem, kurus tie nomedī, izmantojot savus spēcīgos žokļus un dzeloni.[8][9] Tā kā sirseņi ir lieli, tie spēj pieveikt bīstamus pretiniekus — medusbites, siseņus un sienāžus. Atkarībā no sugas tie var baroties arī ar maitu. Pieauguši sirseņi pārtiek arī no nektāra un saldu augu un augļu sulas. Tos bieži var novērot uz pūstošiem, saldiem augļiem un, piemēram, cilvēku izmestiem saldumiem. Tie mielojas ar saldu un gatavu augļu sulu arī no augļa kokā. Mīkstos augļos, piemēram, bumbieros tie var ieēsties iekšā tā, ka no ārpuses tie nav redzami. Ja cilvēks tādu augli noplūc, iztraucētais sirsenis var uzbrukt. Lai arī sirseņi barojas ar gataviem augļiem, kopumā tos vērtē kā derīgus kukaiņus augļu dārzu aizsardzībai pret kaitīgiem kukaiņiem.
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Sirseņu ģints (Vespa)
- Austrumu sirsenis (Vespa orientalis)
- Āzijas milzu sirsenis (Vespa mandarinia)
- Eiropas sirsenis (Vespa crabro)
- Filipīnu sirsenis (Vespa luctuosa)
- Japānas sirsenis (Vespa simillima)
- Tropu sirsenis (Vespa tropica)
- Vespa affinis
- Vespa analis
- Vespa auraria
- Vespa basalis
- Vespa bellicosa
- Vespa bicincta
- Vespa bicolor
- Vespa binghami
- †Vespa dasypodia
- Vespa ducalis
- Vespa dybowskii
- Vespa fervida
- Vespa fumida
- Vespa mocsaryana
- Vespa multimaculata
- Vespa philippinensis
- Vespa soror
- Vespa velutina
- Vespa vivax
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Carpenter, J.M. (1987) Phylogenetic relationships and classification of the Vespinae (Hymenoptera: Vespidae). // Systematic Entomology, 12, 413—431.
- ↑ «Latvijas lapsenes». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 8. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 26. maijā.
- ↑ Hornets are worthy of protection!
- ↑ Asian Giant Hornet
- ↑ K. D. Bhoola, J. D. Calle, and M. Schachter (1961). "Identification of acetylcholine, 5-hydroxytryptamine, histamine, and a new kinin in hornet venom (V. crabro)". J Physiol. 159 (1): 167–182.
- ↑ 6,0 6,1 Hornet venoms: lethalities and lethal capacities
- ↑ 7,0 7,1 7,2 Volatile fragrance chemicals may attract unwanted attention from hornets and bees
- ↑ «What Do Hornets Eat?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 5. jūnijā. Skatīts: 2012. gada 28. maijā.
- ↑ «Bees, Wasps and Hornets». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 12. augustā. Skatīts: 2012. gada 28. maijā.