Vijole

Vijole
	Vijoles priekšskats un sānskats
Stīgu instruments
Citi nosaukumi	pijole, pijolīte, pivole, pīvuliņš, fijole, skripka, skripkeņa, kripka, spēles. smuikas, smuigas
Klasifikācija	Stīgu instruments, stīgskanis
Hornbostela—Zaksa klasifikācija	321.322-71; (Ar lociņu ieskandināms saliktais stīgskanis)
Spēlēšanas diapazons

Vijole (no itāļu: violino — 'violiņa') ir lociņinstruments ar četrām stīgām. Vijolei ir ieapaļš korpuss ar dobumiem sānos. Tās tiek skaņotas pa kvintām g d¹ a¹ e², diapazons g-d⁴. Spēlējot vijoli, parasti to tur starp kreisā pleca atslēgas kaulu un zodu. Dažādas notis tiek izpildītas velkot pa stīgām ar kreisās rokas pirkstiem, kamēr ar labo roku tiek vilkts lociņš pa tām. Tām nav grifa sadalījuma (ladu) vai kāda cita marķiera, tāpēc vijoļu spēlētāji, lai zinātu precīzas vietas, kur likt pirkstus, tur vijoli no kreisās puses. Tie, kas tikai mācās spēlēt vijoli, parasti uzlīmē uz vijoles punktus vai citas uzlīmes, lai zinātu, kur jānovieto pirksti.

Vijole ir mazākais un ar visaugstāko skaņas augstumu apveltītais stīgu mūzikas instruments. Vijoļu spēlētāji tiek saukti par vijolniekiem (vai vijolniecēm), bet cilvēkus, kuri izgatavo vai remontē vijoles, sauc par vijoļmeistariem. Vēsturiski par izcilākajiem vijoļmeistariem uzskata Kremonā dzīvojošos Antonio Stradivāri, Nikolo Amati, Andrea Gvarnēri un Džuzepi Gvarnēri.

Vijole ir raksturīgs mūzikas instruments Eiropas un arābu pasaules mūzikā. Nevienam citam mūzikas instrumentam nav bijusi tik nozīmīga loma Eiropas vēsturē. Pirmās vijoles tika izgatavotas aptuveni pirms 400–500 gadiem. Vijole ir svarīgs mūzikas instruments arī klasiskajā simfoniskajā orķestrī. Orķestros vijoles parasti dala divās partijās. To spēlē gan kā solo instrumentu, gan kamermūzikā, gan pat džezā.

Vijoļu vēsture

Pirmās klasiskās vijoles tika izgatavotas Ziemeļitālijā 15. un 16. gadsimtā, lai gan līdzīgi stīgu mūzikas instrumenti bija jau pirms 1000 gadiem. Tiek uzskatīts, ka vijole radās no trim dažādiem tā laika stīgu instrumentiem: no triju stīgu vijoles, kas bija zināma kopš 10. gadsimta, un no Renesanses laikmetā izmantotājām fīdelēm un lira da braccio ("rokas lirām"). Arī Indijā izmantoto rabanastru var uzskatīt par vijoļu priekšteci. No Latvijā izmantotajiem tautas instrumentiem vijolei vistuvāk radniecīgā ir divstīgu ģīga (no vācu: Geige), kas savu popularitātes kalngalu sasniedza 19. gadsimta vidū.

Sākotnēji vijoles nebija populāri mūzikas instrumenti. Faktiski tās tika saistītas ar zemāko šķiru cilvēkiem. 16. gadsimta beigās vijoles ieguva arī popularitāti aristokrātu vidū, jo skaņdarbus šiem instrumentiem sāka komponēt tāds slavens komponists kā Klaudio Monteverdi. Strauji vijole kļuva par plaši izplatītu mūzikas instrumentu teju vai visā Eiropā. Vijoles prestižs pieauga baroka laikmetā, kad mūziku vijolēm komponēja Antonio Vivaldi un Johans Sebastiāns Bahs.

Līdz 18. gadsimta vidum vijole bija jau kļuvusi par neatņemamu orķestra sastāvdaļu. 19. gadsimtā vijoļu popularitāte pieauga pateicoties tādiem virtuoziem vijolniekiem kā Nikolo Paganīni un Pablo de Sarasate. 20. gadsimtā vijoļspēle sasniedza jaunus augstumus tehniskajos un mākslinieciskajos izpildījuma aspektos. Tajā laikā bija slaveni tādi vijolnieki kā Aizeks Sterns un Fricis Kreislers.

Vijoļu uzbūve

Galvenās vijoļu sastāvdaļas ir augšējais vāks jeb deka, apakšējais vāks, sāni jeb korpuss, kakls jeb kakliņš, kas pāriet galviņā un grifā, steķis, dvēselīte un basbaļķis.^[2] Kopumā vijole sastāv no 57 detaļām.^[2] Vijoļu augšējais vāks parasti tiek izgatavots no egles, bet to malas un pamatne — no kļavas.

Elektriskā vijole

Pamatraksts: elektriskā vijole

Elektriskajām vijolēm ir elektriskā signāla izeja. Par elektriskajām vijolēm visbiežāk sauc vijoles ar elektromagnētiskiem skaņas noņēmējiem, kas pārraida no stīgu vibrācijas radušos elektrisko signālu pastiprinātājā. Dažkārt tā mēdz dēvēt arī akustiskās vijoles, kam ir pievienots elektrisks skaņas noņēmējs, tomēr šādām vijolēm lieto precīzāku terminu — elektroakustiskās vijoles.

Rekordi

Pasaulē dārgāko vijoli Ex-Vieuxtemps Sotheby's izsoļu namā 2008. gadā par 3,8 miljoniem USD nopirka jurists Maksims Viktorovs.
Pasaulē lielākā vijole ir izgatavota Vācijā. Tā ir 4,2 m gara un 1,23 m plata. Lai to spēlētu, ir vajadzīgi trīs cilvēki.
2011. gada septembrī tika uzstādīts Ginesa rekords, kurā piedalījās visvairāk vijolnieku, spēlējot vienlaicīgi vienu vijolspēli. Rekorda uzstādīšanā piedalījās 4645 Taivānas skolēni.

Atsauces

↑ Muktupāvels 1999, 112.—113. lpp.
↑ ^2,0 ^2,1 Ingars Rancēvičs. «Vijoles uzbūve» (latviski). Vijoles.lv. Skatīts: 2012-12-05.

Literatūra

Valdis Muktupāvels. «Latviešu mūzikas instrumentu sistemātika». Latvijas Mākslas augstskolu asociācija, 1999. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. Jūnijs. Skatīts: 2016. gada 11. augustā.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vijole.

Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Šis ar mūziku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[FOOTNOTEMuktupāvels1999112.—113-1] Muktupāvels 1999, 112.—113. lpp.

[vijoles.lv-2] 2,0 ^2,1 Ingars Rancēvičs. «Vijoles uzbūve» (latviski). Vijoles.lv. Skatīts: 2012-12-05.

[1]

[2]