Māksla

Par mākslu tiek runāts saistībā ar dažādām cilvēka rīcības formām saistībā ar dažādu tādu materiālu un nemateriālu lietu radīšanu, kam piemīt kaut kāda vērtība attiecībā uz mentālajām spējām (psihi jeb prātu), maņām un emocijām. Tādēļ māksla rodas tad, kad cilvēks kaut kā sevi izpauž.

Vārds "māksla" tiek lietots saistībā ar dažādiem radošās izpausmes veidiem, piemēram, mūziku, literatūru, fotomākslu, deju, teātri u.c. Visbiežāk par to runā saistībā ar vizuālajām mākslām, piemēram, glezniecību, tēlniecību un grafiku. Tomēr par mākslu runā arī saistībā ar citiem mākslas veidiem, kas iedarbojas uz pārējām maņām, piemēram, mūzika iedarbojas uz dzirdi. Filosofijas nozare, kas nodarbojas ar jautājumiem par mākslu ir estētika.

Tradicionāli jēdziens "māksla" tiek lietots, lai apzīmētu jebkādu prasmi vai meistarību. Nozīme mainījās Romantisma laikmetā, kad mākslu sāka uzskatīt par "īpašu cilvēka prāta spēju līdzās reliģijai un zinātnei".^[1] Kopumā māksla ir cilvēka rīcības rezultāts, kas radīts ar nolūku stimulēt cilvēka maņas un mentālās spējas, it kā pārnesot emocijas un/vai idejas. Neskaitot šādu aprakstu, nav vienas konkrētas mākslas definīcijas. Māksla spēj arī atainot abstraktu domu un tās izpausmes var izvilināt mākslas baudītājā iepriekš neapzinātas vai slēptas emocijas.

Mākslas aprakstīšana īpaši sarežģīta kļuva 20. gadsimtā. Ričards Volheims (Richard Wollheim) nošķir trīs pieejas: reālistu, kas estētisko kvalitāti uzskata par absolūtu vērtību - neatkarīgu no cilvēka; objektīvistu, kas arī to uzskata par absolūtu vērtību, taču atkarīgu no sabiedrības uzskatiem kopumā; un relatīvistu pozīciju, kurā estētiskā kvalitāte nav absolūta vērtība, bet gan individuāla atkarībā no katra cilvēka.^[2] Lietas var raksturot pēc to autoru nolūka vai tā trūkuma, neskatoties uz šo lietu šķietamo pielietojumu. Piemēram, krūzīte, kas radīta ar nolūku kalpot par tvertni var tikt uztverta par mākslas darbu, ja uz tās ir kāds zīmējums, savukārt, gleznojumi var tikt uzskatīti par praktiskiem priekšmetiem, ja tie radīti masveidā.

Vizuālo mākslu mēdz definēt kā krāsu, formu un citu elementu izvietošanu "tādā veidā, kas modina skaistuma izjūtu, īpaši attēlojot skaisto ar grafisku vai plastisku līdzekļi palīdzību".^[3] Volheims mākslas iedabu aprakstījis kā "vienu no izvairīgākajām cilvēka radītās kultūras problēmām". ^[4] Tā tikusi definēta kā izpausmes līdzeklis vai līdzeklis emociju un ideju apmaiņai, līdzeklis pašu formas elementu iepazīšanai un novērtēšanai kā arī kā mimēze jeb attēlojums.^[5] Ļevs Tolstojs aprakstījis mākslu kā netiešu līdzekļu izmantošanu saziņai starp cilvēkiem.^[5] Benedeto Kroče (Benedetto Croce) un Rodžers Kolingvuds (Roger Collingwood) attīstīja ideālismu - skatījumu, ka māksla pauž emocijas un, ka tādējādi mākslas darbs būtībā pastāv tā autora prātā.^[6]^[7] Mākslas kā formas izpratne sakņojas Imanuela Kanta filosofijā un 20. gadsimta sākumā to attīstīja Rodžers Fraijs (Roger Fry) un Klaivs Bells (Clive Bell).^[5] Mākslas kā mimēzes jeb attēlojuma izpratne sakņojas Aristoteļa filosofijā.^[5]

Atsauces

↑ Gombrich, Ernst. "Press statement on The Story of Art Arhivēts 2008. gada 6. oktobrī, Wayback Machine vietnē.". The Gombrich Archive, 2005. Retrieved on January 18, 2008.
↑ Wollheim 1980, op. cit. Essay VI. pp. 231-39.
↑ "Art Arhivēts 2008. gada 26. jūnijā, Wayback Machine vietnē.". The American Heritage Dictionary: Fourth Edition. Retrieved on January 18, 2007.
↑ Richard Wollheim, Art and its objects, p.1, 2nd edn, 1980, Cambridge University Press, ISBN 0521 29706 0
↑ ^5,0 ^5,1 ^5,2 ^5,3 Jerrold Levinson, The Oxford Handbook of Aesthetics, Oxford university Press, 2003, p5. ISBN 0-19-927945-4
↑ Jerrold Levinson, The Oxford Handbook of Aesthetics, Oxford university Press, 2003, p16. ISBN 0-19-927945-4
↑ R.G. Collingwood's view, expressed in The Principles of Art, is considered in Wollheim, op. cit. 1980 pp 36-43