Ženēvas konvencijas
Izskats
Ženēvas konvencijas ir četri miera līgumi ar trim papildprotokoliem, kas nosaka starptautiskās tiesību standartu humanitārai attieksmei pret kara upuriem. Termins izmantots vienskaitlī (Ženēvas konvencija) pārsvarā norāda uz nolīgumiem, kas tika parakstīti pēc Otrā pasaules kara 1949. gadā, kad tika papildināti pirmie trīs miera līgumi un pievienots ceturtais.
Miera līgumi un papildprotokoli
- Pirmā Ženēvas Konvencija — “Par ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu karojošajās armijās” (1864)
- Otrā Ženēvas Konvencija — “Par ievainoto un slimo kā arī jūras kara flotes kuģu katastrofās cietušo stāvokļa uzlabošanu” (1906)
- Trešā Ženēvas Konvencija — “Par izturēšanos pret karagūstekņiem” (1929)
- Ceturtā Ženēvas Konvencija — “Par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā” (1949)
- 1. papildprotokols — “Par cietušo aizsardzību starptautiskajos bruņotajos konfliktos” (1977)
- 2. papildprotokols — “Par cietušo aizsardzību nestarptautiskajos bruņotajos konfliktos” (1977)
- 3. papildprotokols — “Par papildu atšķirības emblēmu apstiprināšanu” (2005)
Ārējās saites
- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ženēvas konvencijas.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Šis ar tieslietām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|