Greiems Grīns
| ||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||
Henrijs Greiems Grīns (angļu: Henry Graham Greene; dzimis 1904. gada 2. oktobrī, miris 1991. gada 3. aprīlī) bija angļu rakstnieks, dramaturgs, literatūras kritiķis. 1940. gados Grīns bija Lielbritānijas Slepenā izlūkdienesta MI6 darbinieks.
Grīna darbu tematika saistīta ar mūsdienu pasaules ētikas un politikas jautājumiem. Vairākos savos romānos viņš pievērsās katoļu reliģijas aspektiem.[1]
Grīna nozīmīgākie darbi ir "Braitonas klints" (Brighton Rock) (1938), "Spēks un slava" (The Power and the Glory) (1940), "Lietas būtība" (The Heart of the Matter) (1948), "Dēkas beigas" (The End of the Affair) (1951), "Rāmais amerikānis" (The Quiet American) (1955), "Mūsu cilvēks Havanā” (Our Man in Havana) (1958), "Izdzisusī lieta" (A Burnt-Out Case) (1960), "Goda konsuls" (The Honorary Consul) (1973).
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Henrijs Greiems Grīns ir dzimis 1904. gada 2. oktobrī Bērkemstidā, Hārtfordšīrā, sešu bērnu ģimenē. Viņa tēvs Čārlzs Henrijs Grīns bija skolas internāta vadītājs. Viņš nāca no lielas un ietekmīgas baņķieru un biznesmeņu ģimenes. Māte Mēriona Reimonda Grīna bija no tās pašas ģimenes (otrās pakāpes māsīca). Greiema Grīna jaunākais brālis žurnālists Hjū Grīns (Hugh Greene) kļuva par BBC ģenerāldirektoru, savukārt brālis Reimonds Grīns (Raymond Greene) kļuva pazīstams kā medicīnas doktors un alpīnists.
Grīns mācījās Bērkemstidas skolā, kur viņa tēvs kopš 1910. gada bija direktors. Bet, dzīvojot skolas internātā, Grīns bieži tika pazemots un cieta no depresijas. Viņš vairākas reizes mēģināja izdarīt pašnāvību. 1920. gadā, kad Grīnam bija 16 gadu, ģimene izlēma nosūtīt viņu uz Londonu, pie psihoanalīzes speciālista.[2] Tur viņš pavadīja pusgadu, pēc tam atgriezās skolā.
Pēc skolas beigšanas 1922. gadā Greiems Grīns iestājās Oksfordas Universitātes Balliol College, ko pabeidza 1925. gadā.[3] Neilgu laiku Grīns strādāja par privātskolotāju, bet vēlāk uzsāka žurnālista karjeru, strādājot arī prestižajā The Times.
Sākotnēji būdams agnosticisma piekritējs, 1926. gadā Grīns pievērsās katoļticībai. To lielā mērā veicināja viņa iepazīšanās ar savu nākamo sievu, kas bija katoliete.[2] Rakstnieks apprecējās ar Vivjenu Dejrelu-Brauningu (Vivien Dayrell-Browning) 1927. gadā. 1933. gadā viņiem piedzima meita Lūsija Kerolaina, bet 1936. gadā dēls Frānsiss. 1948. gadā Grīns pameta sievu, taču pāris oficiāli neizšķīrās.
Karjera
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Greiema Grīna pirmais romāns "Cilvēks robežās" (The Man Within) tika publicēts 1929. gadā, kas ļāva Grīnam pārtraukt žurnālista karjeru un veltīt vairāk uzmanības paša daiļradei. Diemžēl turpmākās divas viņa grāmatas neguva ievērību. Tomēr 1932. gadā romāns "Stambulas vilciens" (Stamboul Train) autoram nesa nozīmīgus panākumus. Divus gadus vēlāk šis romāns tika ekranizēts ar nosaukumu "Austrumu Ekspresis" (Orient Express).
Grīns regulāri rakstīja arī filmu un grāmatu recenzijas žurnālā The Spectator. Viņš darbojās arī žurnālā Night and Day. Tajā ievietotā Grīna recenzija par filmu Wee Willie Winkie ar deviņgadīgo aktrisi Šērliju Templu galvenajā lomā[4] izraisīja tiesas procesu par neslavas celšanu, kurā žurnāls zaudēja un 1937. gadā tika slēgts.
Greiema Grīna darbus var iedalīt divos žanros: trilleri, kā "Baiļu ministrija" (The Ministry of Fear) (1943), un vairāk klasiskā stilā ieturēti darbi, kā "Spēks un slava" (1940), kurus Grīns pats uzskatīja par darbiem, kas sagādājuši viņam literāta reputāciju.[5]
Jāpiemin arī viņa darbs "Rāmais amerikānis" (The Quiet American) (1955), kas atklāj autora interesi par politiku pasaules kontekstā. Romāns ir vairākas reizes ekranizēts. 1958. gadā režisors Džozefs Mankevičs bija pirmais, kurš uzņēma filmu pēc šīs Grīna grāmatas motīviem. 2002. gadā režisors Filips Noise (Phillip Noyce) uzņēma jaunu versiju "Klusais amerikānis", kurā, atšķirībā no pirmās ekranizācijas, iekļautas grāmatas oriģinālās beigas.
Grīns atzinību izpelnījās arī ar dramaturga un filmu scenārista darbu. 1950. gadā par scenāriju britu režisora sera Kerola Rīda filmai "Kritušais elks" (1948) Grīns tika nominēts Amerikas Kinoakadēmijas balvai. 1949. gadā Grīns sarakstīja kinoscenāriju vēl vienai Kerola Rīda filmai "Trešais vīrs". Arī daudzi citi Grīna romāni ir ekranizēti, piemēram, 1983. gadā iznāca filma "Goda konsuls" (The Honorary Consul) pēc tāda paša nosaukuma Grīna romāna, kas bija sarakstīts 10 gadus agrāk.
Greiema Grīna rakstīšanas stils ir ieņēmis stabilu pozīciju 20. gadsimta literatūras pasaules elitē. Savus romānus autors rakstīja reālistiskā stilā, izvairoties no tolaik populāriem modernistu eksperimentiem, un arī ietērpjot un aprakstot varoņus īpašā kino raksturīgā gaisotnē. Īpaši tika padomāts arī par varoņu garīgajām un emocionālajām rakstura iezīmēm.
Grīna romāni bija starp pirmajiem 20. gadsimta darbiem angļu valodā, kuru centrālās tēmas bija saistītas ar reliģiju. Tolaik Grīnam līdztekus darbojās arī franču autors Fransuā Moriaks, kura darbi bija tematiski līdzīgi Grīna rakstītajam.
Grīns, rakstot literatūras recenzijas, vienmēr pieminēja reliģijas trūkumu mūsdienu literatūrā, kas, viņaprāt, noveda pie truliem un paviršiem grāmatu varoņiem.
Atšķirībā no citiem „katoļu autoriem”, kā Īvlinu Vo (Evelyn Waugh) un Entoniju Bērdžesu, Grīna politiskā nostāja virzījās prom no labējiem spēkiem. Daudzi autora apskatnieki, gadiem ejot, uzskatīja, ka Grīnam nav bijusi stingra politiska nostāja. Dzīves otrajā pusē rakstnieks bieži kritizēja tā saukto amerikāņu imperiālismu. Viņš atbalstīja Kubas līderi Fidelu Kastro. Grīns uzskatīja, ka „konservatīvisms un katoļticība ir nesavienojami partneri”.
Ceļojumi un darbošanās izlūkdienestā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Daudzos Grīna romānos darbība notiek nabadzīgos rajonos pasaules tropiskajās valstīs, piemēram, Meksikā, Rietumu Āfrikā, Vjetnamā, Haiti un Argentīnā.
Rakstnieks savas dzīves laikā daudz ceļoja un savus piedzīvojumus pierakstīja, sastādot piezīmes. Grīna ceļojumi bija saistīti arī ar viņa darbošanos Lielbritānijas Slepenajā izlūkdienestā MI6. Grīnu tajā iesaistīja viņa māsa Elizabete (Elisabeth Dennys), kas pati strādāja MI6.[6] Grīns Otrā pasaules kara laikā tika nosūtīts uz Sjerraleoni. Darba vadītājs no MI6 puses Grīnam bija Kims Filbijs (Kim Philby). Viņš bija arī Grīna draugs. Vēlāk, 1963. gadā izrādījās, ka Filbijs ir Padomju Savienības drošības dienestu labā strādājošs dubultaģents.
1935. gadā Grīns atstāja Angliju un devās uz Libēriju. 1938. gadā viņš ceļoja pa Meksiku, kur viņš redzēja Meksikas valdības vardarbīgo cīņu pret katoļticīgajien un katoļu garīdzniekiem, veidojot valstī sekulārismu. Šie novērojumi attēloti Grīna romānā "Spēks un slava" (The Power and the Glory) (1940). Lai gan Grīns savā romānā ir katoļticīgo pusē, tomēr 1953. gadā Grīns saņēma paziņojumu no Romas pāvesta biroja, ka grāmata kaitē katoļu priesteru reputācijai. Tomēr vēlāk, privātā audiencē Romas pāvests Pāvils VI izteicās, ka, lai gan atsevišķas romāna nodaļas varētu katoļticīgos aizvainot, tomēr Grīnam nevajag piešķirt šai kritikai īpašu vērību.[7]
Grīns bija Haiti laikā, kad tur valdīja diktators Fransuā Duvaljē. Haiti ir Grīna 1966. gadā izdotā romāna "Komedianti" (The Comedians) darbības vietu.
Vēlākie gadi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1966. gadā Greiems Grīns devās uz Franciju, lai būtu kopā ar Ivonnu Klaetu (Yvonne Cloetta). Šīs attiecības ilga līdz pat rakstnieka nāvei.
No 1970. un 1980. gados sarakstītajiem darbiem var atzīmēt romānus "Goda konsuls" (The Honorary Consul) (1973), "Cilvēciskais faktors" (The Human Factor) (1978), "Doktors Fišers no Ženēvas" (Doctor Fischer of Geneva) (1980). Grīns sarakstījis arī vairākus autobiogrāfiskus darbus: A Sort of Life (1971), Ways of Escape (1980).
1981. gadā Grīns saņēma Jeruzalemes balvu, kas tiek pasniegta autoriem, kas aizstāv cilvēka brīvību sabiedrībā.
Savus pēdējos dzīves gadus Henrijs Greiems Grīns pavadīja Šveicē, Vo kantonā. Viņš dzīvoja Vevē pie Ženēvas ezera, tajā pašā pilsētā, kur pēdējos gadus bija pavadījis arī Čārlijs Čaplins, ar kuru Grīns bieži tikās. Grīns mira no leikēmijas 1991. gada 3. aprīlī 86 gadu vecumā.
Grīna dzimtajā pilsētā Bērkemstidā katru gadu viņa dzimšanas dienai (2. oktobris) par godu notiek Greiema Grīna Starptautiskais festivāls, kas veltīts viņa daiļradei.[8]
Bibliogrāfija (izlase)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|
|
Latviešu valodā tulkotie darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latviešu valodā iznākuši vairāki Greiema Grīna darbi:
- 1962. gadā "Mūsu cilvēks Havanā" (1958) (tulkojusi M. Grīnfelde),
- 1965. gadā "Lietas būtība" (1948) (tulkojusi Lūcija Rambeka),
- "Rāmais amerikānis" (1955),
- "Komedianti" (1966),
- "Zaudētājs paņem visu" (1985. g. turpinājumos žurnālā "Zvaigzne") (tulkojusi Z. Rozenberga).[9]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Graham Greene, The Major Novels: A Centenary Arhivēts 2014. gada 27. janvārī, Wayback Machine vietnē. by Kevin McGowin, Eclectica Magazine
- ↑ 2,0 2,1 Joseph Pearce. "Graham Greene: Doubter Par Excellence", CatholicAuthors.com. Retrieved 7 January 2011.
- ↑ Graham Greene Biography, Encyclopedia of World Biography
- ↑ See Atkinson, Michael (21 August 2009) "Our Man in London." Moving Image Source.
- ↑ «Greene, Graham | Authors | guardian.co.uk Books». Books.guardian.co.uk. 2008. gada 22. jūlijs. Skatīts: 2010. gada 2. jūnijs.
- ↑ Christopher Hawtree. "A Muse on the tides of history: Elisabeth Dennys". The Guardian, 10 February 1999. Retrieved 16 April 2011.
- ↑ «EUROPE | Vatican's bid to censure Graham Greene». BBC News. 2000. gada 3. novembris. Skatīts: 2010. gada 2. jūnijs.
- ↑ Graham Greene International Festival 2010
- ↑ ""Zaudētājs paņem visu"; 1. daļa". Zvaigzne. 1985.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- IMDb profils (angliski)
- Internet Broadway Database profils (angliski)
- AllMovie profils (angliski)
|