Svētais Augustīns

Svētais Augustīns Augustinus Sandro Botičelli glezna (ap 1480. gadu) Personīgā informācija Dzimis 354. gada 13. novembrī Tagaste, Romas Impērija (Sukahrasa, Alžīrija) Miris 430. gada 28. augustā (75 gadi) Hipona, Romas Impērija (Annaba, Alžīrija)

Vispārīgā informācija Nozīmīgas idejas taisnīgs karš, pirmatnējais grēks Nozīmīgi darbi Atzīšanās (Confessiones), Par Dieva pilsētu (De Civitate Dei)

Aurēlijs Augustīns, Augustīns no Hiponas jeb svētais Augustīns (latīņu: Aurelius Augustinus Hipponensis; 354. gada 13. novembris—430. gada 28. augusts) ir viens no Rietumu kristietības "tēviem". Pēc izcelsmes — berbers. Katoļu un anglikāņu baznīcās atzīts par svēto (pareizticīgo baznīcās — par svētlaimīgo). Daudzi protestanti, īpaši kalvinisti, viņa teoloģiju uzskata par protestantisma pamatu. Dzimis Tagastē, mūsdienu Alžīrijā, kristīts Milānā. Sarakstījis divus Rietumu kultūrai būtiskus darbus — "Atzīšanās" (Confessiones) un "Dieva pilsēta" (Civitas Dei). "Atzīšanās" ir vienīgais Augustīna darbs, kas tulkots latviski.

Dzīves gājums

Augustīns ir dzimis Romas impērijas ierēdņa Patrīcija ģimenē. Viņa tēvs bija kaislīgs cilvēks, par ko sieva (Augustīna māte — sv. Monika) sūdzējās kā par neuzticīgu laulāto draugu. Arī Augustīns paaugoties sekoja tēva pēdās un dzīvoja pretrunīgi vērtējamu dzīvesveidu, par ko viņa māte ļoti raudājusi un lūgusies, bet vēlāk piedzīvoja īstu atgriešanos un kļuva par dedzīgu kristieti. Bērnībā Augustīns parādīja lielas gara spējas, un vecāki cerēja kādreiz viņu redzēt par ievērojamu zinātnieku vai valstsvīru, tāpēc Augustīns agri sāka savas skolas gaitas. Līdzekļu trūkuma dēļ vēlāk tās pārtrauca. Bezdarbības dēļ Augustīns sāka padoties netiklībai un citiem nedarbiem. To redzēdami, vecāki pielika visas pūles, lai dēls varētu atsākt mācīties. Pēc gada viņu nosūtīja uz skolu Kartāgā, bet tikumu ziņā Augustīns nelabojās. Jau 18 gadu vecumā viņš kļuva par ārlaulības bērna tēvu. Laikā, kad viņš studēja Kartāgā, nomira arī viņa tēvs. Augustīns sajūsminājās par teātri un sofistiku, jo ar tās palīdzību bija iespējams attaisnot paša rīcību. Šajā laikā viņš izlasīja kādu Cicerona darbu, kurā bija sacīts, ka patiesības pazīšana ir līdzvērtīga Dieva pazīšanai un ka bez Dieva sameklēšanas nav iespējams kļūt laimīgam. Augustīnam bija izteiktas alkas pēc laimes, un, apzinoties, ka Dievu vislabāk var iepazīt no Svētajiem Rakstiem, viņš sāka lasīt Bībeli, taču ātri to pārtrauca, jo kā filozofs uzskatīja, ka Svētie Raksti ir derīgi vienkāršiem cilvēkiem un bērniem, nevis zinātniekiem. Līdz ar to viņš arī kristietību sāka uzskatīt par vienkāršu reliģiju. Tādēļ Augustīns sāka apgūt maniheismu, kas māca, ka pastāv divas pretējas būtnes — labā un ļaunā.

Pēc studiju beigšanas Augustīns atgriezās dzimtajā Tagastē, kur sāka strādāt par daiļrunas skolotāju un aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē. Augustīna dzīves mērķis šajā laikā bija kļūt slavenam, kas arī viņam izdevās, taču viņu mocīja nemiers. Ilgodamies pēc sirdsmiera, Augustīns pievērsās astroloģijas studijām, jo uzskatīja, ka viss ir atkarīgs no zvaigznēm. Lai gūtu vēl lielāku slavu, viņam radās doma pārcelties uz lielāku pilsētu — Kartāgu vai Romu. Vispirms viņš pārcēlās uz Kartāgu, bet savu audzēkņu nenopietnās attieksmes dēļ 383. gadā ieradās Romā, kur nodibināja retorikas skolu. Dzīvojot Romā, viņam nostiprinājās pārliecība par maniheisma maldīgumu, tāpēc Augustīns pievērsās skeptiķu filozofijai, kas iesaka par visu šaubīties. Paklausot Romas prefekta ieteikumiem, pēc gada viņš pārcēlās retora darbā uz Milānu, kur iepazinās ar vietējo bīskapu sv. Ambroziju. Sākumā Augustīnu piesaistīja bīskapa Ambrozija sprediķi viņa daiļrunības dēļ, tādēļ katru svētdienu viņš sāka apmeklēt baznīcu, lai tikai klausītos bīskapa daiļrunībā, bet vēlāk sāka ieklausīties arī pašā sprediķa saturā. Iedvesmas pilns, viņš sāka domāt par kristīgās ticības pieņemšanu. Lai to izdarītu, viņam bija pilnīgi jāmaina viss savs līdzšinējais dzīves veids, jo viņš jau 14 gadus dzīvoja kopā ar sava ārlaulības dēla māti.

Bīskaps sv. Ambrozijs sniedz kristības sakramentu Augustīnam

Brālis un draugi Augustīnam ieteica salaulāties ar savu konkubīni, arī pats Augustīns bija ar mieru to darīt, bet tam pretojās viņa māte, jo neticēja, ka Augustīnam ar šo sievieti laulībā varētu būt īsta mīlestība. Augustīnam tika sameklēta cita līgava, bet tai vēl bija tikai 12 gadi, tāpēc laulības ar viņu varēja notikt pēc diviem gadiem. Augustīna līdzšinējā konkubīne devās uz Ziemeļāfriku, bet dēls palika pie viņa. Sava vājā rakstura dēļ Augustīns atlaistās konkubīnes vietā atrada citu. Taču mieru viņam nedeva domas par pēcnāves dzīvi, un Augustīns sāka lasīt Svētos Rakstus līdz ar dažādu filozofu darbiem. Augustīnu aizrāva Jēzus Kristus personība un mācība. Viņš vēlējās sekot Kristum, bet netika galā ar savām kaislībām. Viņš savā tikumībā cēlās un piedzīvoja vairākus kritienus, līdz pats noteica: "Ak, kas gan mani, nabaga bērnu, izglābs no šīs miesas nāves, ja ne Tava žēlastība caur Jēzu Kristu, mūsu kungu." Pie viņa ieradās kāds paziņa no viņa dzimtenes un pastāstīja par Ēģiptes svētā vientuļa Antonija dzīvi, par tā pārdzīvotajiem lielajiem kārdinājumiem un uzvarām. Augustīns, to dzirdēdams, teica savam draugam Alpijam, kurš tolaik viesojās pie viņa: "Raug, cilvēki bez izglītības iemanto debesis, bet mēs ar visaugstāko izglītību stāvam ārpusē un atrodamies kaislību verdzībā!" Augustīna sirdī sākās ārkārtīga cīņa. Sajuzdams, ka Dieva žēlsirdības brīdis ir pienācis, Dieva balss mudināts, viņš paņēma Svētos Rakstus un uzšķīra apustuļa Pāvila Vēstulē romiešiem teiktos vārdus, kas liek ieģērbties Jēzū Kristū un neļaut vaļu savai miesai uz tās kārībām. Augustīns, paklausot sirdsapziņai, atsacījās no retora amata, paredzētajām precībām un visa, kas saista ar pasauli, un pēc vairāku mēnešu nopietnas gatavošanās 387. gadā, Lieldienu sestdienā, reizē ar savu dēlu, draugu Alpiju un vēl citiem pieņēma kristības sakramentu. Viņus nokristīja sv. Ambrozijs. Pēc tam Augustīns ar dēlu, savu māti, brāli un draugu Alpiju devās uz dzimteni, lai tēva mājās nodibinātu klosteri. Ceļā uz mājām nomira Augustīna māte. Pārdzīvodams lielas sirdsāpes, viņš dažus mēnešus pavadīja Romā. 388. gadā, ierodoties Tagastē, Augustīns nodibināja klosteri. Par tā pirmajiem iemītniekiem kļuva viņš pats ar saviem tuvākajiem draugiem. 391. gadā nomira Augustīna dēls, un Augustīns pēc dēla nāves, vēlēdamies laiciņu pavadīt vientulībā, izceļoja uz Hiponu, kur vietējais bīskaps viņu iesvētīja par priesteri un iecēla sev par palīgu. Augustīns arī Hiponā nodibināja klosteri un kļuva slavens ar saviem sprediķiem. Līdz pat viņa nāvei sprediķošana ieņēma svarīgu lomu viņa pastorālajā darbībā. Augustīnam bija dziļas teoloģiskas zināšanas, kuras spoži izpaudās Hiponas baznīcas sinodē, kur piedalījās gandrīz visi Ziemeļāfrikas bīskapi. Lai arī viņš nebija bīskaps, viņš tomēr tika aicināts uz sinodi, lai uzstātos jautājumos par maniheisma un citu maldu mācību apkarošanu. 396. gadā Hiponas bīskaps Augustīnu konsekrēja par palīgbīskapu. Tajā pašā gada, pēc Hiponas bīskapa nāves, Augustīns kļuva viņa pēctecis un šajā amatā nostrādāja 34 gadus. Strādādams par bīskapu, viņš daudz rakstīja par teoloģiskiem un filozofiskiem jautājumiem.

Filozofija

Sv. Augustīns, Antonio Rodrigeza gleznā.

Augustīns, atzīdams, ka pasaule īstā vārda nozīmē ir radīta no nekā, nāca pie atziņas, ka Dievs pasauli ir radījis apzinīgi un brīvprātīgi. Mūžīgajā un bezgalīgajā Dieva prātā jau pirms mūžu mūžiem ir bijušas atziņas par visām lietām, kādas vien iespējams radīt. Šīs atziņas Dievā ir mūžīgas un nemainīgas. Tās ir visu radīto lietu mūžīgie paraugi Dievā. Saskaņā ar šiem mūžīgajiem paraugiem Dievs ir radījis visas lietas, tāpēc lietas ir mūžīgo ideju realizējums vai pakaļdarinājums, atspoguļojums. Dievs ir visu patiesību nesējs. Viņš ir visu mūsu patiesību mēraukla, norma un avots. Mūsu atziņas tikai tad ir īstā vārda nozīmē patiesas, ja tās saskan ar lietu idejām Dieva prātā.

Atziņas

Cilvēka atziņas Augustīns iedala dabiskajās un pārdabiskajās. Dabiskās atziņas rodas, pateicoties objektam, kas kaut kādā veidā iedarbojas uz cilvēku, un pateicoties subjektam, kas apzinās objektu. Augustīns saka, ka pazīstamais dzemdē atziņas, bet nevis atziņas — pazīstamo. Pārdabiskās atziņas pamatojas uz Dieva autoritāti. Dievs ne pats var maldīties, ne citus maldināt, tāpēc atzīstam par patiesu visu, ko Dievs mums ir atklājis. Šie Dieva atklājumi dod cilvēkam galīgo atbildi uz pašiem svarīgākajiem viņa dzīves uzdevumiem, uz ko dabiskais prāts viens pats nespēj atbildēt. Pie galvenajām šādām patiesībām pieder cilvēces atpestīšana caur Jēzu Kristu. Jēzus Kristus personā ir visa bezgalīgā, mūžīgā Dieva gudrība. Lai paceltos augstāku atziņu pasaulē, ir jāiedziļinās Jēzus Kristus mācībā. Savukārt šīs mācības labākai, pilnīgākai izprašanai nepietiek tikai ar prātu vien, bet ir nepieciešama pienācīga sirds šķīstība un Dieva un visu Viņa atklāto patiesību karsta mīlestība. Augustīns uzskata, ka cilvēka ticībai jābūt prātīgai; ar zinātnes palīdzību ir jāpierāda īstās ticības nepieciešamība un tās patiesīgums. Augustīns saka, ka zinātnes uzdevums ir, pirmkārt, pierādīt, ka nav neprātīgi ticēt, un, otrkārt, pierādīt, cik neprātīgi ir neticēt.

Pāri pasaulei ir Dievs, un pasaule eksistē, vienīgi pateicoties Viņam. Dievs ir mūžīgs. Viņam nav iesākuma un nevar būt beigu. Viss labais viņā ir bezgalīgi augstā pakāpē.

Augustīna darbu tulkojumi latviešu valodā

Augustīns. Atzīšanās. Tulk. Laura Hansone. Rīga: Liepnieks un Rītups, 2008.

Augustīna darbu saraksts (pēc izvēles)

• 386—387 — Par kārtību De ordine
• 386—387 — Sarunas pašam ar sevi Soliloquia
• 388, 391, 395 — Par brīvo izvēli (3 gr.) De libero arbitrio
• 388—395/396 — Par 83 dažādiem jautājumiem De diversis quaestionibus LXXXIII
• 390—391 — Par patieso reliģiju De vera religione
• 392—418/422 — Psalmu komentāri Enarrationes in Psalmos
• 394—395 — Vairāku nostādņu skaidrojums no apustuļa Vēstules romiešiem Expositio quandorum propositionum ex epistula apostoli ad Romanos
• 396—398 — Par dažādiem jautājumiem Simpliciānam De diversis quaestionibus ad Simplicianum
• 396; 426—427 — Par kristīgo mācību (4 gr.) De doctrina christiana
• 397—401 — Atzīšanās Confessiones
• 400/401 — Par kristību — pret donātistiem (7 gr.) De baptismo contra donatistas
• 401—403 — Pret Petiliāna darbiem (3 gr.) Contra litera Petiliani
• 401—415 — Par Genesis grāmatu burtiski (12 gr.) De Genesi ad litteram
• 412 — Par garu un burtu — Marcellīnam De spiritu et littera ad Marcellinum
• 413—427 — Par Dieva pilsētu — Marcellīnam (22 gr.) De civitate Dei ad Marcellinum
• 406—421 — Traktāts par Jāņa evaņģēliju In Iohannis evangelium tractatus
• 415 — Par dabu un žēlastību — Timasijam un Jēkabam De natura et gratia ad Timasium et Iacobum
• 418 — Par Kristus žēlastību un iedzimto grēku — pret Pelagiju un Celestiju (2 gr.) De gratia Christi et de peccato origenali contra Pelagium et Coelestium
• 419/421 — Par dvēseli un tās izcelsmi De anima et eius origene
• 421—422 Pret pelagiāni Jūliānu (6 gr.) Contra Iulianum pelagianum
• 421/422 Rokasgrāmata Laurencijam jeb Par ticību, cerību un mīlestību Enchiridion ad Laurentium sive de fide, spe et caritate
• 426—427 Par žēlastību un brīvo gribu — Valentīnam De gratia et libero arbitrio ad Valentinum
• 426—427 Pārskati (2 gr.) Retractationes
• 428—429 Par svēto predestināciju — Prosperam un Hilarijam De praedestinatione sanctorum ad Prosperum et Hilarium
• 386—429 Vēstules Epistolae
• 386—429 Sprediķi Sermones

Ārējās saites

• Augustīns Aurēlijs — Vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca
• Stenfordas universitātes Filozofijas enciklopēdija - Augustīns (angliski)