Tramvajs

Tramvajs
	Tramvajs Rīgā
Pamatinformācija
Izmanto	Kopš 1882. gada (zirgu tramvajs); Kopš 1899. gada (elektriskais tramvajs)
Pielietojums	Sabiedriskais transports pilsētas un piepilsētas robežās. Retāk izmanto starppilsētu satiksmei (piemēram, Silēzijas tramvajs)
Infrastruktūra	Sliežu ceļš, kontakttīkls un pieturvietas
Ātrums	15—120 km/h
Izmantošana

Tramvajs (no angļu: tram — 'vagons, rati' un way — 'ceļš'^{[P 1]}) ir pilsētas sliežu sabiedriskā transporta veids, parasti ar elektrodzinēju, tiek lietots pilsētās pasažieru pārvadāšanai noteiktos maršrutos. Tāpat tiek dēvēta ekipāža un atsevišķs šī transporta veida vagons.

T.s. zirgu tramvaji parādījās 19. gadsimta beigās. Pēc tramvaju uzplaukuma laikposmā starp pasaules kariem sākās šī transporta veida panīkums, taču kopš 20. gadsimta beigām tramvaju popularitāte ievērojami pieaug.

Lielāko daļu tramvaju darbina elektriskā strāva, kas tiek pievadīta pa gaisa kontakttīklu ar strāvas uztvērēju palīdzību, tomēr tiek ekspluatēti arī tramvaji, kuri strāvu saņem no trešās sliedes un akumulatoru tramvaji.

Bez elektriskajiem pazīst arī tramvajus ar vilcējzirgu jeb konkas, trošu jeb virves tramvajus (funikulieri) un dīzeļtramvajus. Agrāk tika ekspluatēti pneimatiskie tramvaji, tvaika tramvaji, kā arī tramvaji ar benzīna dzinēju.

Ir arī piepilsētas, starppilsētu, sanitārie un kravas tramvaji.

Tramvajs Latvijā

Pirmais zirgu vilces tramvajs Latvijas teritorijā bija Rīgas tramvajs, kuru atklāja 1882. gada 23. augustā. Pirmo elektriskā tramvaja līniju Latvijā atklāja 1899. gada 18. septembrī Liepājā. Rīgā elektrisko tramvaju ieviesa tikai 1901. gadā (Rīgas 700 gadu jubilejas gadā), tā izmēģinājuma brauciens notika 1901. gada 20. jūnijā plkst. 22 pa maršrutu Aleksandra vārti (mūsdienās Gaisa tilta rajons) — Aleksandra tilts (mūsdienās tilts pār kanālu pie Brīvības pieminekļa).^[1]

1912. gada 3. jūnijā atklāja elektriskā tramvaja līniju Ķemeri—Jaunķemeri. 1913. gadā tajā kursēja 5 tramvaja motorvagoni un 4 piekabināmie vagoni.^[2] Tā pastāvēja apmēram 3 gadus — 1915. gadā pirms Pirmā pasaules kara vagonus un iekārtas izveda uz Krieviju, Staraja Rusas pilsētu. 30. gadu sākumā pa vecajām sliedēm kursēja tramvajs ar gazolīna motoru, vēlāk ar dīzeļdzinēju.^[3] Līnija pastāvēja līdz 1933. gadam.^[4] Pēc Otrā pasaules kara tramvaja vietā atklāja autobusa maršrutu.

Ikšķiles dzelzceļa stacija sākusi darbu 1863. gadā. No 1863. līdz 1915. gadam starp Baldoni un Ikšķili kursējis diližanss. 1917. gadā kara vajadzībām vācu armija uzbūvēja šaursliežu dzelzceļa līniju no Mencendarbes (Merzendorf) līdz Ikšķilei. 1921. gadā no šīs līnijas sliedēm izbūvēja zirgu tramvaja līniju no Baldones līdz Daugavai (Vēveriem). 1922 gadā izbūvēja līniju no Ikšķiles stacijas līdz Daugavai. Pāri Daugavai zirgus un braucējus pārcēla prāmis. Zirgu tramvajs tautā tika saukts par "trulīti".^[5] Tramvajs ar pārtraukumu (1935. gadā) kursēja līdz 1940. gadam. 1938. gadā vācu žurnāls atzīmē, ka zirgu tramvaja līnija Baldone—Ikšķile ir pēdējā Eiropā. 1941. gadā pēc vācu okupācijas sliedes nojauktas.

Daugavpilī pirmo 6 km garo tramvaja līniju, kas vedusi no depo līdz Daugavpils dzelzceļa stacijai, atklāja 1946. gada 5. novembrī.

Zirgu vilces tramvajs bija arī Tukumā kravu pārvadāšanai un Ventspilī pasažieru pārvadāšanai no Ventspils dzelzceļa stacijas līdz Bērnu sanatorijai Baltijas jūras krastā.

Tramvaju satiksme Rīgā

Pamatraksts: Tramvaju satiksme Rīgā

1882. gada 23. augustā tika atklātas pirmās zirgu tramvaja līnijas, kuras apkalpoja 95 zirgi. Rīgu jauna satiksmes veida ierīkošanā apsteidza Liepāja, kur jau 1899. gadā sāka darboties pirmā elektriskā ielu dzelzceļa līnija Baltijā. 1900. gadā tika nodibināta Rīgas tramvaju akciju sabiedrība un pirmais elektriskais tramvajs pa Aleksandra ielu (tagad Brīvības iela) sāka kursēt 1901. gada 23. jūlijā.

No 1901. līdz 1914. gadam tika uzbūvētas 10 jaunas tramvaju līnijas ar aptuveno kopējo garumu 50 kilometri, tādējādi 1914. gadā Rīgā darbojās 16 tramvaju līnijas. Vislielākie pasažieru pārvadājumi pirmskara periodā bija 1913. gadā, kad kopējais pasažieru skaits sasniedza 52,1 miljonus pasažieru. 1915. gadā 9 tramvaju līnijas sasniedza Sarkandaugavu, Ķeizarmežu (tagad Mežaparks), Strazdumuižu, Kuzņecova fabriku (Porcelāna rūpnīca Dienvidu tilta rajonā), kā arī Bišumuižu.

Pirmskara Latvijas laikā, pēc Pirmā pasaules kara, pasažieru pārvadājumi ar tramvaju samazinājās. 1928. gadā darbojās 9 tramvaju līnijas un tika pārvadāti 48,2 miljoni pasažieru. Pēc Otrā pasaules kara kopējais tramvaju līniju skaits un to garums būtiski nepalielinājās, bet notika kvalitātes uzlabošanas pārmaiņas. Divasu vagoni tika nomainīti pret četrasu vagoniem, kā arī pazeminājās braukšanas tarifi.

Attīstoties trolejbusu un autobusu satiksmei, 1950. un 1960. gados sāka dominēt uzskats, ka tramvajs ir vecmodīgs un atmirstošs satiksmes līdzeklis. Šajos gados tika likvidētas tramvaju līnijas Rīgas galvenajās maģistrālēs, izņemot Krišjāņa Barona ielu. 1980. gados sākās tramvaju satiksmes atdzimšana. Palielinājās pasažieru pārvadājumu apjoms, kā arī tika izbūvēta jauna tramvaju līnija uz Imantu.