Vasalim bija jāiet karā, jāpiedalās senjora tiesā un padomē. Zināmos gadījumos viņa pienākumos ietilpa arī materiāla atbalsta sniegšana senjoram. Par to senjors deva savam vasalim zemi ar dzimtcilvēkiem, tā saukto feodu (no tā cēlies nosaukums feodālis). Turklāt viņš kļuva arī par vasaļa aizbildni. Vasaļa tiesības tika apstiprinātas ar īpašu dokumentu — lēņa grāmatu. Lielie feodāļi savukārt bija karaļa vasaļi. Senākās ziņas par vasaļiem Latvijas teritorijā ir atrodamas kopš 1201. gada.[1]
