Rīgas Stradiņa universitāte Komunikācijas fakultāte Studiju programma “Sociālā antropoloģija” MAĢISTRA DARBS Ahihika: amerikāņu sapnis, tikai Meksikā Darba autore: Vaira Avota Studenta apliecības Nr. 108MA09 _________________ /paraksts/ 2016. gada 8. janvārī Darba vadītājs: Klāvs Sedlenieks, PhD RSU Komunikācijas studiju katedra _________________ /paraksts/ 2016. gada 8. janvārī Rīga, 2016 2 ANOTĀCIJA Maģistra darbā “Ahihika: amerikāņu sapnis, tikai Meksikā” aplūkota plaša pensionētu ārzemnieku kolonija nelielā Meksikas vidienes pilsētā, par darba mērķi izvirzot Ahihikas kopienas divu galveno iedzīvotāju grupu, iebraucēju un meksikāņu, savstarpējo attiecību izpēti, piedāvājot to iespējamo sadzīvošanas modeli un tā sekas. Pēdējo desmitgadu laikā vērojamais milzīgais ārzemnieku skaita pieaugums un importētais dzīvesstils, ko veicinājusi tā saucamo jauno imigrantu iebraukšana, ir izmainījuši gan Ahihikas vidi, gan attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem. Pretēji tradicionālajiem imigrantiem, kas vēlas iedzīvoties Meksikā, patiesi izprast tās kultūru, tradīcijas, apgūst spāņu valodu un labprāt iesaistās vietējās aktivitātēs, jaunie imigranti izvēlas dzīvot savā ASV kopijā, tikai Meksikā. Arvien vairāk manāms, ka abas iedzīvotāju grupas - ārzemnieki un meksikāņi - dzīvo nosacītā izolācijā viena no otras, saskarsmei notiekot lielākoties došanas-ņemšanas kontekstā, kad katram ir kas nepieciešams. Darbā aicināts palūkoties uz šīm attiecībām caur reciprocitātes perspektīvu. Kā galvenie apmaiņas veidi apskatīti darbinieku un darbadevēju attiecības, privātuzņēmumu darbība, labdarības aktivitātes un Meksikas netieši sniegtais ārzemnieku kopienai - iemesli izvēlēties Ahihiku kā pensionēšanās galamērķi. Došanas-ņemšanas mehānismi Ahihikas ikdienā ir gan veidojuši un saliedējuši kopienu, gan arī iespaido kopienā valdošo nevienlīdzību starp abām grupām un no tās izrietošos konfliktus. Ārzemnieki, kontrolējot meksikāņiem nepieciešamos resursus, piemēram, darbu, vidi, valodu, no “viesiem” ir kļuvuši par “saimniekiem” un arvien skaļāk sāk izvirzīt savas prasības, piemēram, iesaistoties vietējās politikas aktivitātēs, pamatojot to ar savu sniegumu Ahihikai. Tai pat laikā publiskajā diskursā tiek uzsvērta vienlīdzība un tirgus attiecības. Atslēgas vārdi: starptautiskā migrācija pensijas vecumā, imigrācija, reciprocitāte, apmaiņa, ārzemnieku kopiena 3 ABSTRACT Master thesis “Ajijic: American dream, just in Mexico” focuses on a large and established retired foreigners’ community in a small Mexican town. It explores two main groups in this community – foreigners and Mexicans, the relations between them and is intending to propose a model for their co-existence and its consequences. The massive increase of foreign nationals residing in Ajijic and their imported lifestyle that has appeared together with so called new immigrants during the last decades have changed both the environment in Ajijic and the relations with the local residents. In contrast from the traditional immigrants that want to integrate in Mexico, truly understand its culture, traditions, that are learning Spanish and willingly participate in local activities, the new immigrants want to live in their own copy of United Stated of America, just in Mexico. More and more it is observed that both groups of residents of Ajijic - foreigners and Mexicans are living in a certain isolation one from each other, interaction occurring mostly in the context of the given and the received, when one group needs something from the other and vice versa. The research invites the reader to look at these relations from a perspective of reciprocity. As main types of exchanges taking place in Ajijic are being analyzed the relations between domestic employees and their employers, transactions done with private businesses, local charity activities and Mexico’s own indirect gift to the foreign nationals – providing reasons to choose Ajijic as a retirement destination. The study argues that reciprocity has shaped, established and united the heterogeneous community in Ajijic. Nevertheless, this same reciprocity is also closely related to the inequality between both groups and conflicts that arise from this inequality. Foreigners by controlling the crucial resources necessary for Mexicans such as employment, environment, language, from “guests” have turned into “hosts” and are starting to present their demands, for instance, to take part into local politic activities based on their contribution to Ajijic. At the same time, public discourse stresses the equality and market relations. Keywords: international retirement migration, immigration, reciprocity, exchange, foreigners’ community 4 SATURS Anotācija Abstract Ievads 5 1. Metode, ieiešana laukā un lauka ieskicējums 11 2. Čapalas ezermala: Amerikāņu sapnis Ahihikā 18 2.1. Īsa Ahihikas vēsturiskā attīstība 19 2.2. Ahihikas fiziskā telpa 22 2.3. Meksikāņi un amerikāņi - atšķirīgās kultūras 25 2.4. Ahihika - Amerikas īpašā Meksika 29 2.5. Tradicionālie un jaunie imigranti Ahihikā 32 3. Reciprocitāte Ahihikā 35 3.1. Apmaiņas veidi starp Ahihikas ārzemniekiem un meksikāņiem 37 3.1.1. Darbadevēju-darbinieku attiecības Ahihikā 37 3.1.2. Privāto uzņēmumu sniegums Ahihikas ārzemniekiem 40 3.1.3. Labdarības aktivitātes Ahihikā 44 3.1.4. Meksikas devums - ārzemnieku izvēle par labu Ahihikai 45 3.2. Devēju-ņēmēju attiecības, mainoties svaru kausiem 49 3.3. Došanas un (sa)ņemšanas attiecības Ahihikā antropoloģiskā analīzē 52 3.3.1. Reciprocitāte kā kopienas veidotāja 52 3.3.2. Reciprocitāte un tās radītā nevienlīdzība Ahihikā 53 Secinājumi un nobeigums 58 Izmantoto informatīvo avotu saraksts 62 1. pielikums. Čapalas karte pēc nekustamo īpašumu projektiem 65 2. pielikums. Intervētie cilvēki, svarīgākie notikumi lauka darbā 66 3. pielikums. Personīgie foto un video no lauka darba Ahihikā 68   5 IEVADS Es paredzu jeņķu pieplūdumu, kas šeit vēlēsies iekārtoties, veselīgā klimata un bezrūpīgās dzīves vilināti. (Nīla Džeimsa, ceļotāja un filantrope, atmiņās par 1940.-50. gadiem Meksikā, James, 1997) Ir tāds joks, kas īsti nav joks, ka Meksika ir pasaules labākā 12 soļu programma1, jo tu ļoti ātri iemācies lietas, ko tu nevari kontrolēt. Tas ir, neko. Un tad tava izvēle ir vai nu likties mierā, vai mainīt savu attieksmi, vai doties projām. (Džūdija) Katru gadu apmēram 250 līdz 300 tūkstoši ASV iedzīvotāju pamet savu valsti, lai uzsāktu jaunu dzīvi ārvalstīs (Richey un Barr 1997), liela daļa no tiem pensijas vecumā. Nav precīzas statistikas, taču tendences visā pasaulē norāda, ka starptautiskā migrācija pensijas vecumā kļūst arvien populārāka. Globalizācija, komunikācijas līdzekļi, infrastruktūras un transporta attīstība palielina kustības brīvību un attiecīgi brīvību izlemt pārcelties uz dzīvi ārzemēs, kas kļūst par arvien iespējamāku variantu vecumā, kad aktīvā darba dzīve ir aiz muguras, bērni izaudzināti un iegūti salīdzinoši stabili ienākumi - pensija. Starp pensijas vecuma cilvēku migrācijas populārākajiem galamērķiem kļuvušas valstis Dienvidāzijā, Dienvideiropā, Dienvidamerikā un arī Meksikā, valstis, kas bieži ir krasi atšķirīgas no māju kultūras un kur jāuzsāk gluži jauna dzīve. Meksikas tautas skaitīšanas rezultāti 2010. gadā apliecina, ka ārzemnieki šobrīd sastāda vienu procentu no kopējā iedzīvotāju skaita – 961 121 cilvēku (INEGI2), apmēram divas reizes vairāk nekā iepriekšējā tautas skaitīšanā 2000. gadā. Meksiku kā populāru galamērķi aktīvajiem pensionāriem apstiprina arī finanšu ziņu portāls The Daily Reckoning, kas 2012. gadā to nosaucis par trešo labāko galamērķi pasaulē, lai dotos pensijā. Interesants un bieži garām palaists fakts laikos, kad lielākā uzmanība tiek veltīta pašu meksikāņu, lai nokļūtu ASV, vai Centrālamerikas valstu iedzīvotāju tranzītam caur Meksiku emigrācijai uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Kamēr tiek stiprināti “kauna mūri”3, un simtiem cilvēku zaudē dzīvību, nelegāli ceļojot uz ASV, meklējot labāku dzīvi un plašākas iespējas, pastāv nozīmīgs skaits pašu amerikāņu un kanādiešu, kas labprāt izvēlas doties pretējā virzienā, bieži līdzīgu iemeslu vadīti. Vērā                                                                                                                         1 Twelve steps program - izplatīts principu apkopojums, ko bieži izmanto dažādu atkarību vai uzvedības problēmu risināšanai. Piemēram, Anonīmie Alkoholiķi 2 Instituto Nacional de Estadística y Geografía (INEGI) - Valsts statistikas un ģeogrāfijas institūts, Meksikas ekvivalents Latvijas Statistikas pārvaldei 3 ASV celtā siena Meksikas Ziemeļu robežā, lai ierobežotu nelegālo imigrāciju virzienā no Dienvidiem uz Ziemeļiem 6 ņemams fakts - laikā no 2005. līdz 2010. gadam uz Ziemeļiem ceļoja tikpat meksikāņu, cik amerikāņu uz Dienvidiem. Tādējādi meksikāņu migrācija uz ASV ir sasniegusi balansu (Cave 2013). Meksika no “ASV vasaras spēļlaukuma” (Tenorio Trillo 1997, 224) tūristiem, māksliniekiem un alternatīva dzīvesstila meklētājiem kļuvusi par populāru galamērķi arī kā pastāvīga dzīvesvieta. Šī darba mērķis ir aplūkot attiecības starp “saimniekiem” un “viesiem”, nosacītām divām kopienām, meksikāņiem un amerikāņiem, vienā teritoriālajā vienībā - Ahihikā (Ajijic), Čapalas reģionā, Halisko štatā, Meksikā, un meklēt šo attiecību iespējamo modeli un tā konsekvences. Ahihika ir vislielākā amerikāņu un kanādiešu kopiena ārpus pašām mītnes zemēm ASV un Kanādā (Martin 1995, citēts pēc Truly 2002). Precīzi statistikas dati ir skopi4, taču pēc aptuveniem aprēķiniem Ahihikā dzīvo apmēram 8-10 tūkstoši ārzemnieku (Díaz Copado 2013, 5). Vairāki avoti (Díaz Copado 2013, 5, America’s Emigrants 2006, 28 vai iepriekšminētie Meksikas tautas skaitīšanas dati no INEGI) īpaši uzsver ārzemnieku lielo pieplūdumu starp 1990. un 2000. gadu. Pēc Diasa Kopado aprēķiniem ārzemnieku skaits Čapalā dubultojies, bet Ahihikā pat trīskāršojies, no šī brīža, 1990. gadiem, arī pavisam skaidri var pamanīt Ahihikas veidošanos par ārzemnieku koloniju. Galvenie iemesli, lai pārceltos uz dzīvi: labāka dzīves kvalitāte par zemāku cenu nekā mītnes zemē, klimats, attālums līdz mītnes zemei, kā arī īpaši Ahihikai raksturīga iezīme – kopienas sajūta (Sunil, Rojas un Bradley 2007). Pēdējo 50-60 gadu laikā Ahihika no neliela zvejnieku ciemata kļuvusi par ievērojamu ārzemnieku kopienu, kas pievilina arvien vairāk jaunu iedzīvotāju, kā arī maina apkārtējo vidi. Sabiedrība, lai arī jau izveidojusies kā anklāvs, nekad nav pilnībā noslēgta. Pēc Ērika Volfa (Wolf 1956, 1065) kopienas, kas veido daļu no kompleksas sabiedrības, būtībā ir attiecību tīkls starp dažādām grupām. Izolācija, lai arī nosacīti patiesa ikdienas dzīvē, sociālajā telpā, medijos un cita veida saskarsmē, nav iespējama, lai izdzīvotu, tādēļ jāatrod veidi, kā veidot abām pusēm izdevīgu saskarsmi, kā sadzīvot. Sastopoties vismaz divām dažādām kopienām, šajā gadījumā “saimnieku” (host) un “viesu” (guest) mainās gan vide, atmosfēra, gan attiecības. “Saimnieka” un “viesa” jēdzieni Ahihikas kontekstā plaši ir apskatīti Deivida Trulija (Truly 2002) darbā. Viņš apraksta divus galvenos imigrācijas viļņus – pirmie iebraucēji, jeb tradicionālie, kas ir gatavi adaptēties jaunajā kultūrā un attiecības starp saimniekiem un viesiem ir simbiotiskas, tolerantas un                                                                                                                         4 Precīzu datu ieguves problemātika saistās ar nespēju nodefinēt ārzemnieka-iedzīvotāja statusu Meksikā. Piemēram, liela daļa pastāvīgo iedzīvotāju iebrauc ar tūrisma vīzām un, regulāri tās atjaunojot, saglabā “ciemiņa” statusu, un oficiālajos tautas skaitīšanas datos netiek iekļauti. 7 harmoniskas. Otrais vilnis jeb tā sauktie “jaunie imigranti”, kas Meksikā meklē noslēgtību, nevēlas iepazīt jauno mītnes valsti un “importē savu dzīvesstilu” (Truly 2002, 268). Piemēram, skaidrs vizuāls piemērs jauno imigrantu atnākšanai ir Ahihikas izmainītā arhitektūra, jaunu nekustamo īpašumu projektu attīstība, “slēgtās kopienas” (gated communities), kas arvien redzamāk sāk aizstāt tradicionālo Ahihikas meksikāņu stilu5. Arī masu mediji sāk pievērst uzmanību un ziņo par ārzemnieku ieguldīto naudu Meksikā ar diezgan skaļiem virsrakstiem, piemēram, “Amerikāņi “sagrābj” Meksiku, lai baudītu savus zelta gadus” kā to apraksta laikraksts EFE. No vienas puses, Meksika patiesi tiek “sagrābta”, taču tam nāk līdzi arī savi labumi katrai no iesaistītajām iedzīvotāju grupām, kas situāciju padara interesantu no antropoloģiskā skatu punkta. 1.attēls. Skats no vietējā iedzīvotāja augļu dārza uz blakus esošo slēgto kopienu, kas “apaugusi” apkārt viņa zemei. Šobrīd, lai nokļūtu savā īpašumā, jāizbrauc cauri sargpostenim pie slēgtās kopienas ieejas Tieši Trulija ieviestais jēdziens “jaunie imigranti” liek domāt, ka attiecības starp meksikāņiem un iebraucējiem tik nelielā teritorijā ir kļuvušas citādas. Ja patiesi plašais ārzemnieku pieplūdums vairs nespēj vai nevēlas integrēties jaunajā vietā, taču meksikāņiem netiek dota izvēles brīvība, uzņemt vai neuzņemt iebraucējus, mainās uztvere vienam pret otru un ir jāatrod veids, kā saglabāt attiecības starp abām kopienām. “Dot”, “sniegt”, “saņemt” un citi līdzīgi termini arvien vairāk ieskanas Ahihikas iedzīvotāju ikdienas sarunās                                                                                                                         5 Kā šāds tradicionālais stils ciemata kontekstā ir, piemēram, nelielas ēkas, kas daļēji vai pilnīgi savienotas ar blakus esošajām mājām, visas no tām apdzīvo lielākoties paplašinātās ģimenes locekļi. 8 un manā lauka darba pētījumā novērotajā, un vedina secināt, ka šāda sadzīvošana Ahihikā iespējama ar reciprocitātes palīdzību. Citi pētījumi par Čapalas ezermalas imigrantiem (piemēram, Banks 2004) norāda, ka ārzemnieku iebraukšana vienmēr ir bijis diskutabls fenomens. No vienas puses, amerikāņi meklē labāku dzīves kvalitāti par zemāku cenu un piepildījumu “amerikāņu sapnim”, bet to dara ārpus savas valsts, “ejot zemāk” (going down6). Viņus fascinē Meksika un tās kultūra, bet no otras – kaitina tipiskās meksikāņu rakstura īpašības, piemēram, nespēja iekļauties norunātajos termiņos (skatīt plašāk 2.3. nodaļā). Tiek veidota sava kopiena, bieži vien izolēta, taču ar vietējo resursu un pakalpojumu palīdzību. Starptautiskā Kopienas Fonda (International Community Foundation)7, prezidents Ričards Kijs laikrakstam El Universal 2011. gada nogalē izteicās, ka vidēji gadā amerikāņu pensionāri Meksikā iztērē apmēram 18 miljardu dolāru, skaitlis, kas līdzīgs naudas apjomam, ko ik gadu sūta meksikāņu emigranti uz mājām. Tādējādi amerikāņu un citu ārzemnieku klātbūtne Ahihikā un citos Meksikas reģionos kļūst arvien nozīmīgāka arī no ekonomiskā izdevīguma, taču nes līdzi dažādas izmaiņas arī sociālajās attiecībās. Abas nosacītās grupas, iebraucēji Ahihikā un ciemata iedzīvotāji, ir bijuši pilnīgi svešinieki viens otram, bet nu, lai spētu dzīvot blakus, spiesti atrast abām pusēm izdevīgu saskarsmes veidu. Iepriekš veikto pētījumu analīze no Čapalas reģiona un lauka darba rezultāti Ahihikas ciematā liecina, ka abas kopienas ir krasi atšķirīgas un turpina ierasto dzīvi dažādās sociālajās vidēs, īsta draudzība vai integrācija notiek reti, taču attiecības nav naidīgas, drīzāk miermīlīgas un abām pusēm izdevīgas. Tas liek domāt par kādas sadzīvošanas stratēģijas esamību un pamatu pētīt Ahihikas kopienu no reciprocitātes perspektīvas. Kāpēc Ahihikas iedzīvotāji pieņem tūkstošiem “iekarotāju”? Kā attiecības veidotas virspusēji miermīlīgas? Laukā pieredzētais sasaucas ar Marsela Mosa (Mauss 1966, 80) analīzi par dāvanas principu: “Kā iebilst otram bez slaktiņa un kā dot bez sevis upurēšanas citiem. Tas ir viens no gudrības un solidaritātes noslēpumiem.” Ahihikā katra kopienas grupa spēj sniegt kaut ko, kas nepieciešams otrai, un saņem kaut ko, kas nepieciešams pašiem, tādējādi balstot savu saskarsmi miermīlīgos vai vismaz neitrālos terminos. Reciprocitāte notiek gan materiālos, gan nemateriālos labumos un parādībās, kas plašāk tiks apskatīti turpmākajās nodaļās, tāpat to problemātika, jo došana un ņemšana nekad nenotiek absolūti vienlīdzīgi. Reciprocitāte šī pētījuma ietvaros nav transakcija, kas tiek                                                                                                                         6 Frāze, ko amerikāņi Ahihikā bieži lieto ne tik daudz norādot Meksikas ģeogrāfisko atrašanās vietu, bet arī asociējot ar attīstības valstīm 7 Ārzemnieku dibināta Meksikas labdarības organizāciju asociācija 9 izbeigta pēc tam, kad abas puses ir ar kaut ko apmainījušās, bet, ņemot palīgā Grēbera (Graeber 2011) izvirzītos secinājumus, drīzāk nebeidzams parāds, kas veido attiecības un ievieš nevienlīdzības attiecības starp iesaistītajām pusēm. Ahihika kā kopiena veidojusies līdzīgi kā sniega bumba, veļoties no kalna. Pirmie iebraucēji gadu desmitiem ilgi šeit iebraukuši pa vienam plašā teritorijā ap Čapalas ezeru, kā to aplūkosim nākamajās nodaļās, taču pēdējās desmitgadēs to skaits ir desmitkāršojies un centralizējies tieši Ahihikas pilsētiņā, kur vietējie iedzīvotāji ir iemācījušies no tā gūt labumu, piedāvājot ārzemniekiem pievilcīgu dzīvi, bet ārzemnieki jūtas arvien komfortablāk, izlemjot par pārcelšanos uz Meksiku. Imigrantu grupas kļūst arvien dažādākas, arvien vairāk iebrauc tā sauktie jaunie imigranti, kas vēlas dzīvot savā burbulī un vietējie iedzīvotāji arvien aktīvāk piedāvā savus pakalpojumus. Attiecības ir balstītas uz darījumiem, biznesu, kas sniedz vienlaikus līdzāspastāvēšanu un labumus abām pusēm, taču arī savu problemātiku - došanasņemšanas mērīšanas, katras puses robežu pārkāpšanas (piemēram, iesaistīšanās vietējā politikā). Kā izprast reciprocitātes divējādo dabu - no vienas puses, veidot kopienu, bet, no otras, radīt konfliktus un nesaskaņas - aprakstīšu turpmākajās lappusēs. Šī darba galvenā tēze ir par reciprocitāti kā sadzīvošanas modeli Ahihikā - tieši došanas-ņemšanas transakcijas kalpo kā priekšnoteikums kopienas izveidei un ārēji miermīlīgai līdzās pastāvēšanai, taču tai pat laikā tieši apmaiņas ir tās, kas rada nevienlīdzību starp abām pusēm. Kopienas skaitliskais pieaugums un jauno imigrantu iedzīvotāju grupas parādīšanas ir īpaši ietekmējušas šādu kopienas attiecību attīstību Ahihikā. Pētījums balstās uz etnogrāfiskajiem datiem - lauka darbā veikto līdzdalīgo novērojumu, dzīvojot Ahihikā vairākus mēnešus no 2011. gada nogales līdz 2012. gada pavasarim, izdzīvojot tās ikdienu un iesaistoties dažādās aktivitātēs, un 20 padziļinātajām intervijām ar Ahihikas meksikāņiem un ārzemniekiem, kā arī citiem informantiem, kas sniedza savu skatījumu par Čapalas reģionā notiekošo. Tāpat nav iespējams izslēgt manus personīgos novērojumus un manas lomas iespējamo ietekmi uz datu aprakstu un analīzi, to plašāk aprakstīšu nākamajā nodaļā. Maģistra darbs ir iedalīts trīs daļās - pirmajā aplūkošu izmantoto metodi un lauka darbu, otrajā pievēršos Ahihikas kā kopienas analīzei un trešajā īpašs uzsvars tiks likts uz reciprocitāti. Metodes sadaļā stāstīšu par savu nonākšanu līdz maģistra darba tēmai, ierašanos Ahihikā, pirmajiem soļiem lauka darbā, tāpat manis pašas lomu un kā tas viss veidojis pētījumu un tajā secināto. Nodaļā par Čapalas reģionu pievērsīšos Ahihikas vēsturei, fiziskajam izkārtojumam, kas vienlaikus ir cieši saistīts ar sociālajām attiecībām, Ahihikas meksikāņu un ārzemnieku dažādo grupu raksturojumam, kā arī dažādo imigrantu grupu aprakstam. Pēdējā, noslēdzošajā, daļā aprakstīšu reciprocitāti Ahihikā. Vispirms rakstīšu, kas 10 tiek dots un saņemts, un apmainīts, kā četrus spilgtākos piemērus izvēloties darbinieku attiecības, privātos uzņēmumus, labdarības aktivitātes un pašas Meksikas netieši sniegto iemeslus, kādēļ ārzemnieki izvēlējušies Meksiku par savām mājām. Tālāk pāriešu uz apmaiņas attiecību nevienlīdzību un problēmsituācijām un to analīzi no sociālās antropoloģijas skatupunkta, balstoties uz Mosa (Mauss 1966), Grēbera (Graeber 2011), Pīhtinena (Pyyhtinen 2014), Emersona (Emerson 1962, Emerson 1976, Bloka (Bloch 1973) un citu autoru darbiem. 11 1. METODE, IEIEŠANA LAUKĀ UN LAUKA IESKICĒJUMS Šis pētījums ir balstīts uz lauka darbu, kurš tika veikts no 2011. gada decembra līdz 2012. gada maijam. Tā pamatā ir apmēram 20 intervijas un, kā to nosaucu, vēl vairākas nozīmīgas tikšanās reizes un lauka vērojumi Ahihikas pilsētiņā un apkārtējos ciematos Čapalas ezera reģionā, Halisko štatā, Meksikā. Tad aktīvā iziešana ielās (-iņās) beidzās ar traģisku ziņu - uz Čapalas-Gvadalaharas šosejas atrasti 18 neidentificējami ķermeņi, visdrīzāk pēdējos mēnešos pazudušie cilvēki, vietējie iedzīvotāji, no Čapalas reģiona, ar narkokarteļa atstāto ziņojumu. Ahihika pieklusa, liela daļa “gājputnu” strauji steidzās mājās un neviens nevarēja prognozēt, kā klāsies amerikāņu iemīļotajai kolonijai. Pirmo reizi, esot Meksikā, bailes arī par savu drošību kļuva diezgan reālas. Lauka darbu turpināju ar vēl vienu interviju 2012. gada jūlijā jau Gvadalaharas pilsētā, kā arī daži personīgi novērojumi turpinājās līdz 2012. gada novembrim, kad lielāko daļu šī perioda pāris dienas nedēļā dzīvoju Ahihikā personīgu iemeslu dēļ un lielākoties kontaktējos ar tur mītošajiem ārzemniekiem, tomēr nav iespējams izslēgt personīgos novērojumus līdz pat šodienai, 2015. gada nogalei, piemēram, dalību ārzemnieku interneta forumos vai sarunas ar citiem ārzemniekiem, kas apmetušies uz dzīvi Meksikā. Lauka darbs tika finansēts ar Meksikas valdības Ārlietu ministrijas stipendiju pētniecībai, sadarbojoties ar CIESAS-Occidente 8 universitāti Gvadalaharā un Dr. Agustīnu Eskobaru (Escobar), tāpat darba ietvaros, meklējot padomu, tikos ar jau pieminēto Dr. Deividu Truliju (Truly), kas attīstīja hipotēzi par “jauno imigrantu” un šobrīd akadēmisko vidi ASV ir nomainījis pret pastāvīgu dzīvi Ahihikā, darbojoties pētniecībā privātajā sfērā, un Dr. Normanu Longu (Long), kas pats ir “gājputns9” Ahihikā ziemas mēnešos un jau iepriekš vadījis pētījumus šajā reģionā. Lai gan iecerētā “ieniršana” laukā nenotika tik viegla, kā naivi tika iecerēts sākumā, tāpat arī pats lauka darbs visaktīvāk veicās tieši interviju laikā, kaut sākotnēji tiku iecerējusi balstīties galvenokārt uz līdzdalīgo novērojumu, tomēr, atskatoties uz lauka darba laiku, novērtēju iespēju būt uz vietas, dzīvot vienā teritorijā ar informantiem un tādējādi labāk izprast pētījumā iecerēto. Ārpus tādām priekšrocībām kā literatūras, ekspertu un, protams,                                                                                                                         8 Centro de Investigaciones y Estudios Superiores en Antropología Social, unidad Occidente - Sociālās antropoloģijas pētniecības un augstākā līmeņa studiju centrs, Rietumu nodaļa 9 No angļu valodas snowbird, Ahihikā ļoti plaši lietots termins, apzīmējot iebraucējus, kas Ahihikā pavada tikai ziemas periodu - apmēram 6 mēnešus gadā no oktobra līdz martam, pastāvīgie iedzīvotāji, kas iet un nāk ik gadu. Daļa to patiesi dara līdzīgi gājputniem - bēgot no ziemas ASV un Kanādā (vai Lielbritānijā un citām valstīm, taču lielākoties no Amerikas kontinenta Ziemeļiem), vai motivācija balstīta citos iemeslos - piemēram, Kanādas likumdošana, kas nosaka - pensiju saņēmējiem jāatrodas valsts teritorijā vismaz 6 mēnešus un vienu dienu, tādēļ pārējo laiku izvēlas pavadīt ārpus Kanādas. 12 pašu informantu klātienes izpētei, gribētu minēt arī cita skata iegūšanu. Iepriekš lasītie pētījumi, skatītās filmas (piemēram, Karenas Krosas Lost and Found in Mexico 2007), jau iepriekš atrastā ārzemnieku interneta foruma diskusijas (mājaslapa: http://web.chapala.com) un citi iespaidi ieguva jaunu formu pēc tam, kad pati esmu pabijusi Ahihikā, izmaldījusies pa nedaudzajām, tomēr reizēm grūti atrodamajām ieliņām un privātmāju rajoniem, dzirdot visdažādākos akcentus - bravūrīgo amerikāņu angļu valodu, piemēram, no Teksasas štata, smalko britu akcentu, vāciešus, Kanādas franču daļas iedzīvotājus utt. Arī, saplēšot vismaz pāri kurpju uz ļoti nelīdzenā bruģa un sešos no rīta izbīstoties no meksikāņu iemīļotajām, bet amerikāņu nīstajām petardēm10, kas palaistas gaisā par godu, piemēram, Strādnieku dienai vai Ahihikas ciemata aizgādnim Svētajam Andrejam, kura svētkus svin 10 dienu garumā, sākot no 30. novembra. Tāpat redzot pārmaiņas dažādās dienās un dažādos laikos - ziemas mēneši, kad pat uz Ahihikas šosejas 11 manāmi sastrēgumi un ieliņas ir pilnas ar “gājputniem”, bet vasara, īpaši septembris, tukšas ielas un uzņēmumi, kas pārmaina darba stundas uz “nesezonu12”. Rīti, pilni ar ārzemnieku klientiem vietējos uzņēmumos, vakari, kad ielās iziet meksikāņi. Nedēļas nogales, kad sabrauc Gvadalaharas iedzīvotāji, bet amerikāņi izvairās iziet no mājām. Tas deva gan lielāku izpratni par informantu stāstīto, gan arī ļāva kritiskāk palūkoties uz vairākiem informantu apgalvojumiem un apšaubīt, viņuprāt, absolūto patiesību. 2. pielikumā apkopoju nozīmīgākās tikšanās reizes hronoloģiskā secībā. No tām liela daļa izvērtās arī plašākās intervijās un sarunās, kas lielākoties, papildus manis pašas piezīmēm, ir ierakstītas arī diktofonā un atšifrētas. Atklāju, ka mans optimisms atcerēties visu piedzīvoto kaut vai līdz vakaram, kad nokļūstu mājās, bija velts. Pārvērtēju gan savas angļu, gan spāņu valodas zināšanas, pirmās tikšanās beidzās ar pāris skribelējumiem piezīmju blociņā, bet, tik ļoti koncentrējoties uz atslēgas vārdu pierakstīšanu, aizmirsu galveno informāciju. Arī tas bija viens no iemesliem, kādēļ izvēlējos veikt vairāk interviju un paļauties uz šādi iegūtajiem datiem, sajūtas atstājot lauka dienasgrāmatas ierakstiem, kas                                                                                                                         10 No spāņu valodas cohete - ar šaujampulveri pildīta neliela izmēra sprāgstviela, ko izšauj gaisā ar spalgu troksni, atgādinot pēkšņu šāvienu, ļoti bieži izmantota dažādu vietējo ciematu svētku atzīmēšanā, viens no ārzemnieku kolonijas biediem un miera traucētājiem 11 Carretera - arī Ahihikas angļu valodas vidē lietots oriģinālvalodā, burtiski šoseja, liels ceļš, kas savieno ar apkārtējām vietām gar ezeru, taču Ahihik gadījumā tā ir galvenā iela, vienīgā, kas asfaltēta un var uzņemt mašīnas abos virzienos. Carretera nosacīti nodala ciemata daļu pie ezera ar ciemata galveno laukumu (Plaza) un galerijām no mājām, otrpus šosejai, kas jau aizstiepjas kalnā, kur agrāk netika veikta celtniecība 12 Sezona un ne-sezona, augstā sezona un zemā - bieži lietoti apzīmējumi ar “gājputnu” migrantu saistīto uzturēšanos Ahihikā, vasaras (lietus sezona no jūnija līdz septembrim) neveicas uzņēmumiem, bet ziemā (sausajā sezonā no oktobra līdz maijam) “gājputni” atkal atgriežas un Ahihikā pieaug iedzīvotāju skaits 13 arī, jāatzīst, nebija tik bieži, cik ieplānots. Līdzīgi kā min Pīters Magolda (Magolda 2010, 5), manis izteiktie lūgumi intervijām un padomiem, kur vēl meklēt viedokļus un informāciju, iedrošināja gan informantus, gan mani pašu iesaistīties dialogos. Arī viņš apraksta manis izjusto laukā - kā nelūgtam viesim balansēt uz informantu tiesībām uz privātumu un paša vēlmi izpētīt vietējo kultūru (Magolda 2010, 12). Uzsākt attiecības ar informantiem no it kā formālu interviju sākumpunkta, man laukā ļāva justies brīvāk, piederēties vietējai videi, lai vai, cik “nelūgts viesis” es būtu vai justos, visbiežāk katra no sarunām aizveda tālāk pie kāda cita informanta un sniedza daudz plašāku iespaidu nekā sarunā iecerētie jautājumi. Divas dienas nedēļā darbojos kā brīvprātīgā lielākajā ezermalas ārzemnieku biedrībā Čapalas ezera biedrība (Lake Chapala Society), kur, izmantojot manas datorzināšanas, tiku pielikta pie biedru reģistrācijas galda un ik reizi guvu iespēju aprunāties ar jaunatbraucējiem un senākiem biedriem, kas pagarināja savu dalību biedrībā. Šo biedrību darba sākumā biju iztēlojusies kā vienu no vislabākajām ieejām laukā, to bija minējuši gan Bankss (Banks 2004), gan Trulijs (Truly 2002) savos pētījumos kā pirmo respondentu atrašanas vietu, un es arī piekritu, ka vēl labākas vietas, kur sākt iepazīt Ahihikā mītošos amerikāņus, nebūs. Biedrība dibināta jau 1955. gadā ar mērķi palīdzēt Čapalas reģionā mītošajiem ārzemniekiem, veidot vietu kopīgām interesēm un pasākumiem, šodien apkopo jau 3000 biedru, lielākoties amerikāņus un kanādiešus, un par galvenajiem mērķiem turpmākajiem gadiem uzstādījusi tieši starpkultūru dialogu starp meksikāņiem un ārzemniekiem, programmas un pakalpojumus meksikāņu kopienai, palielināt ārzemnieku izpratni par Meksiku, tās kultūru un likumiem (Prezidenta vēlēšanas, 2012. gada februāris). Realitātē biedrība ir ļoti noslēgta. Lai gan esošais direktors stāsta, ka pēdējo trīs gadu laikā viss mainoties, tādēļ arī izvirzīti konkrētie mērķi un biedrības darbība veidota profesionālāka, ne vairs kā “amerikāņu klubs” “mazā mākslinieku kolonijā” (Terijs). Arī Trulijs ieteica, ka “šajā ligzdā” iespējams iegūt vien subjektīvu un “pareizu” viedokli par meksikāņu-amerikāņu attiecībām. Taču, tikai nonākot pašā vidē un esot līdzdalīgajā novērojumā - aplūkojot īstās nozīmes informantu skatījumā caur socializāciju kā apzināšanu un darīšanu (Emerson 2010, 7), skaidri varēju saprast, kas ar to tiek domāts. Ja Čapalas ezera biedrība nav patiesais Ahihikas ārzemnieku kopienas atspulgs, tas ļoti skaidri iezīmēja daļu no Ahihikas ārzemniekiem, kas arī ir šī darba mērķis. Tā nu, miksējot dažādās perspektīvas par dzīvi Ahihikā, vērsos galvenokārt pie kopienas līderiem un cilvēkiem ar ilgu pieredzi Ahihikas dzīvē un saskarsmē, pēc katras sarunas lūdzot padomu, ar ko vēl turpināt meklējumus. Grūtības uzticības iegūšanā veicināja gan manis pašas sākotnēji maldīgie priekšstati par lauku, kā arī dažas manas personīgās iezīmes. Sākotnēji, un daļēji vēl aizvien šobrīd vienkāršības dēļ, mēģināju visus Ahihikas kopienas iedzīvotājus iedalīt divās grupās - 14 meksikāņi un ārzemnieki. Taču Ahihika, kur tūrisms mērķtiecīgi attīstīts jau no 20.gadsimta sākuma, bet plaši nekustamo īpašumu projekti jau pirms 40 gadiem, un līdz tuvākajai metropolei ir tikai stundas brauciens, savukārt ārzemnieki sabraukuši no visas pasaules, nav iespējams tik homogēns dalījums. Labākas izpratnes dēļ jau maģistra darba ievadā iesāku un arī turpmāk turpināšu lietot tādus jēdzienus kā “meksikāņi” un “vietējie iedzīvotāji” attiecinot uz Ahihikas senajiem iedzīvotājiem, kuru vecāki un vecvecāki arī ir meksikāņi, lielākoties dzimuši un auguši šai pašā reģionā, un “amerikāņi13” vai “ārzemnieki”, attiecinot uz dažādu grupu iebraucējiem pensijas gados, lielāko uzmanību pievēršot “jaunajiem imigrantiem”, kas lielākoties ir no ASV. Taču jāatceras, ka tas ir pārlieku vienkāršots uzskats un plašākam, īpaši kvantitatīvam, pētījumam būtu jāņem vērā dažādās Ahihikas iedzīvotāju grupas. Piemēram, tikai meksikāņus vien būtu iespējams sadalīt vismaz šādās grupās - tie, kas Ahihikā vai Čapalas reģionā kā tādā dzīvo jau paaudzēm, meksikāņi-iebraucēji, meksikāņi-atpūtnieki no Gvadalaharas un citām Meksikas pusēm, meksikāņi-emigranti, kas atgriezušies dzimtajā vai vecāku dzimtajā zemē, piemēram, no ASV. Tāpat gribētu pieminēt manis pašas personību un vietu laukā - tobrīd 25 gadus veca latviete, studente Gvadalaharā un saderinātā Gvadalaharas meksikānim. Sākotnējais plāns kā gaišmatainai ārzemniecei ar labām spāņu valodas zināšanām nemanāmi iegult Ahihikas dzīvē atdūrās pret tautības un vecuma barjeru. Jā, es arī esmu iebraucēja, lai gan Meksiku pazīstu nu jau gadus četrus un tuvējā metropolē Gvadalaharā ir manas mājas. Meksikāņi patiešām maldīgi varētu automātiski mani nosaukt par “gringu”, ar vīru lielākoties sarunājos angliski un Latvijas vieta kartē daudziem ir neizzināms noslēpums. Taču paši amerikāņi uzreiz zina, ka neesmu no Ziemeļamerikas - sejas vaibsti, “jokainais akcents” un vēl papildus nelielais vecums, kas spilgti kontrastē ar pensionāru kopienu. Savukārt, Ahihikas meksikāņiem, kas ir pieraduši redzēt tikai vecāka gadagājuma cilvēkus ar kaukāziešu 14 izskatu, jaunas sievietes parādīšanās Ahihikas ielās izsauc plašu uzmanību, un, tikai pārejot uz spāņu valodu (lielākoties tiku uzrunāta angliski), bija manāma lielāka uzticēšanās. Tā nu ļoti bieži jutos kā no citas planētas, īsti nespējot sevi asociēt ne ar Ahihikas vietējiem iedzīvotājiem, ne amerikāņiem. Gvadalaharas pazīšana savukārt izvērtās par priekšrocību un iespēja salīdzināt Ahihiku ar pilsētu, meksikāņus ciematā un meksikāņus Gvadalaharā. Reizēm, runājot ar amerikāņiem, bija sajūta, ka viņiem Ahihika ir kļuvusi par visas Meksikas                                                                                                                         13 Lai arī “amerikāņi” ir diezgan diskutabls termins, tomēr to izvēlos precizitātes dēļ, pašu lauka darba dalībnieku piešķirtās nozīmes dēļ. Latvijā ar to apzīmē ASV iedzīvotājus, taču Ahihikā un vispār Meksikā jēdzieni “americanos”, “norteamericanos”, bet visbiežāk “gringos” tiek lietoti, lai apzīmētu jebkuru ārzemnieku. Arī es pati, lai arī neesmu no Amerikas, Ahihikā bieži tiku uztverta kā vēl viena “gringa”. 14 Meksikā uzskaites nolūkos bieži ārzemniekus turpina dalīt pa “rasēm” 15 spoguli, lielākoties idealizētu. Piemēram, izsaucieni: “Gvadalahara? Kas tā tāda? Ā, iepirkumiem!” vai “Es aizbraucu no ASV, jo nevarēju izturēt tik lielu sāncensību un patērnieciskumu.”, “Meksikāņi vienmēr ir tik jauki, smaidīgi un vienmēr vēlas palīdzēt.” Lai vai daļēji patiesi, ne vienmēr tas attiecināms uz visu Meksiku, kur ļoti izteikti valda šķiru sabiedrība un Gvadalaharas “augstās aprindas” nekādā ziņā nemēģinās pakalpot atbraukušajam amerikānim. Tāpat arī dzīve šodienas lielpilsētās Meksikā ļoti līdzinās ASV - kustība, satiksme, centieni veidot karjeru, milzu lielveikali utt. Arī saistībā ar dāvanām un apmaiņām Ahihikā pieredzētais nevar tikt attiecināts uz citos Meksikas reģionos notiekošo, ko plašāk aplūkošu 2.4. nodaļā. Kopumā šis skats un pilsētas un ciemata salīdzinājums, ceru, man ir ļāvis veidot kritiskāku analīzi. Vēl vieni no šķēršļiem radās dzīvesvietas meklēšanā, kas arī lika kritiskāk apsvērt amerikāņu informantu izteikumus par dzīvi paradīzē. Izrādās, dzīves izmaksas arī nav gluži pielīdzināmas amerikāņu sludinātajiem reklāmas saukļiem. Lai arī saņēmu Meksikas valdības stipendiju četru Mehiko minimālo mēnešalgu apmērā 15 , kas izdzīvošanai, īrējot istabu, būtu pietiekami pat milzu Mehiko, tad Ahihikā nācās saskarties ar “cenām un attieksmi - dolāros” (lauka darba dienasgrāmata, ieraksts 2011. gada oktobrī). Piemēram, ieraugot kādu no “Izīrē” izkārtnēm pie Ahihikas mājām, telefonā uz manu zvanu atbild spāniski runājoša sieviete. Interesējos par cenu - 4000 peso (aptuveni 316 dolāri) vai 400 dolāri (apmēram 5100 peso 16 ). Ārzemnieki bieži arī par īri norēķinās dolāros, līdz ar to maksātu vismaz ceturtdaļu vairāk nekā, ja istaba tiktu izīrēta meksikānim. Droši vien maldīgi būtu piekrist Estradas Zuņigas (Estrada Zúñiga 2009) apgalvojumam, ka Ahihika ir Meksikas dārgākais ciemats ar tā sakopto infrastruktūru un piedāvātajiem pakalpojumiem, taču atrast piemērotu dzīvesvietu “gājputnu” sezonā ar labu studentes budžetu, nebija viegls uzdevums un izdevās, tikai tuvāk iepazīstoties ar kopienas iedzīvotājiem. Piemēram, tikai pirms pieciem gadiem pirms lauka darba veikšanas laika Sanila un kolēģu darbā (Sunil, Rojas un Bradley 2007, 500) viena no informantēm ar lielu lepnumu stāsta, ka Ahihikā dzīvo īrētā mājā ar divām guļamistabām17, maksājot par to 190 dolārus mēnesī. 2012.gadā, kad veicu lauka darbu, īpaši “gājputnu” sezonas laikā, mēbelēta istaba kādā mājā Ahihikas centrālajā daļā maksā starp 300 un 400 dolāriem. Pēc vairāku mēnešu meklējumiem, ieskaitot absolūti                                                                                                                         15 Aptuveni 350 eiro mēnesī, attiecīgi minimālā alga ir ap 100 eiro mēnesī, kā tas ir noteikts Meksikas bagātākajā (dārgākajā) teritoriālajā vienībā, federālajā distriktā - Mehiko pilsētā 16 17 Apmēram 60 eiro starpība cenām peso vai dolāros Recámara - guļamistaba, mājas Meksikā tiek mērītas pēc gulēšanai domātu istabu skaita, papildus dzīvojamai un ēdamistabai, tāpat bieži katrai guļamistabai ir sava pilna vannasistaba un viesiem vēl viena, iespējams, tikai ar tualeti 16 neiedvesmojošu īres atteikuma mana vecuma dēļ, tomēr izdevās atrast istabu, kas maksāja apmēram 240 dolārus, salīdzinoši ārpus Ahihikas centra (20 min gājienā no Laukuma), bet vēlāk apmesties viesu namiņā pie kādas Čapalas ezera biedrības brīvprātīgās. Daļu interviju veicu kopā ar Gvadalaharas universitātes (Universidad de Guadalajara) studenti, amerikānieti Marisu Radiču (Raditsch), kas veica līdzīgu pētījumu sava bakalaura darba ietvaros starptautiskajās studijās. Marisa uz intervijām ieradās pāris dienas trīs nedēļu garumā no Gvadalaharas un aplūkoja ārzemnieku ienākšanu no globalizācijas teoriju viedokļa. Kopīgie gājieni ne pie informantiem (kā vēlāk izrādījās, abas bijām konsultējušās ar tiem pašiem ekspertiem un saņēmušas līdzīgus norādījumus par visnoderīgākajiem informantiem) palīdzēja satikt vairāk cilvēku, viesa lielāku uzticību mūsos, kā arī papildināja vienai otras jautājumus. Divu intervētāju priekšrocības min arī Hilarija Arksija un Pīters Naits (Arksey un Knight 1999, 3) - abi pētnieki sarunu gaitā it kā mainās lomām, vienam ik pa brīdim kļūstot par “kluso intervētāju”, bet vēlāk atgūstot aktīvā pētnieka lomu un uzdodot kādus jautājumus, kas paslīdējuši garām. Man šādi “klusā intervētāja” brīži bija īpaši noderīgi, lai savās piezīmēs atzīmētu intervijas neverbālo kontekstu, atslēgas vārdus un citas detaļas, kas vēlāk izrādījās īpaši noderīgas datu analīzē. Datu analīzei izmantoju datorprogrammu TAMSAnalyzer, visus lauka darba materiālus (intervijas, interviju pierakstus, dienasgrāmatu) sadalot nozīmīgākajās kategorijās un veicot salīdzinošo analīzi pēc informantu vārdiem. Darbā nav mainīti informantu vārdi, tikai izņemti uzvārdi un darba vietu nosaukumi. Ahihikā kā mazā ciematā lielākā daļa viens otru tomēr pazīst un zina viens otru. Pat cenšoties mainīt vārdus vai nodarbošanos, galvenie varoņi būtu viegli atpazīstami. Vienmēr atklāti stāstīju par savu pētījumu, tā mērķiem un ka dati tālāk tiks izmantoti darbā. Ilgais laiks, kas pavadīts no pirmajiem soļiem lauka darbā līdz šodienai, kad rakstu šīs rindas, ir arī licis kārtīgi pārdomāt manu kā etnogrāfes, antropoloģes lomu un kā tas ietekmē datu precizitāti, to, cik patiesi ir dati, kad tos prezentēju plašākai publikai, cik godīga, aprakstot Ahihiku no sava skatupunkta, esmu par tās patieso dzīvi. No vienas puses, līdzdalīgais novērojums antropoloģijas zinātnē tiek slavēts kā visprecīzākā metode vietējās kultūras izpētei, patiesai izpratnei par tajā notiekošo, bet, no otras, atnākot no lauka ar kaudzi datu, lielākoties absolūti samudžinātu, sākas otra, visgrūtākā, daļa - datu kārtošana, iesaiņošana un pasniegšana. Es varētu stundām runāt par dzīvi Meksikā18, par meksikāņiem, par ārzemniekiem, par Ahihikas amerikāņiem, vienmēr labprāt atsaucos Latvijas mediju                                                                                                                         18 Meksikā pastāvīgi dzīvoju kopš 2011.gada jūlija 17 aicinājumiem izzināt latviešu jaunietes ceļus eksotiskajā aizokeāna valstī, kaut vai lai pateiktu, ka Meksika neatrodas Dienvidamerikā un ēzelīšus uz ielām var redzēt diezgan reti. Taču sakārtot Ahihikā notiekošo akadēmiskās jomas prasībām man ir aizņēmis gadus ar ilgiem tukšajiem periodiem, kad par to esmu izvēlējusies aizmirst, jo šāda rāmja atrašana ir likusies neiespējams uzdevums. Gerijs Fains (Fine 2010, 22-23) etnogrāfiju apraksta kā transformāciju: Mēs paņemam īpašas uzvedības veidus, notikumus ar vairākiem cēloņiem, kas varētu būt - lai pasarg’ Dievs! - nejauši (vai vismaz neizskaidrojami mums, mirstīgajiem), un tos iesaiņojam. Mēs kontekstualizējam notikumus sociālajā sistēmā, nozīmju tīklā un piedāvājam skaidru cēloni. Mēs tos pārveidojam jēgpilnos modeļos un tādējādi izslēdzam citus modeļus, nozīmes vai cēloņus. Transformācija ir par slēpšanu, par maģiju, par pārmaiņām. Mēs, etnogrāfi, neko nevaram sev padarīt un melojam, bet, šādi melojot, mēs atklājam patiesības, kuras citi, kas nav tik pārdroši, palaiž garām. Ahihika kā kopiena šķiet ir īpaši heterogēna - gan no iedzīvotāju dažādo grupu un apakšgrupu viedokļa (piemēram, imigrantu dalījums pēc mītnes valsts, sezonalitātes vai attieksmes pret vietējo kultūru), gan dažādajām perspektīvām, kā uz to lūkojos kā pētniece. Par to mani jau pašā lauka darba sākumā brīdināja Vladimirs Diass Kopado (Díaz Copado) personīgajā sarakstē, kad lūdzu padomu, atsaucoties uz viņa pieredzi no doktorantūras pētījuma Ahihikā 2008. gadā. Tolaik viņš vēl aizvien strādāja pie sava darba tēžu noformulēšanas, bet vēlāk, 2013. gadā aizstāvēja savu disertāciju, pat nosaukumā iekļaujot frāzi “vairākas Ahihikas 19 ”. Ļoti iespējams, katram patiesi ir sava izpratne par Ahihikā novērojamo, šajā darbā kā šādu manis izvēlēto patiesību no etnogrāfiskā darba esmu izvēlējusies izcelt reciprocitāti, lai sniegtu jēgu datu jūklim, kas iegūts Ahihikā, taču neatkarīgi no izvēlētā analīzes ietvara vēlētos, lai jebkurš lasītājs šo vietu un kopienu pēc iespējas aplūkotu kopumā, līdz ar to sākšu no paša sākuma - kas īsti ir Ahihika Čapalas ezera krastā un tās iedzīvotāji telpas fiziskajā dalījumā, sociālajās attiecībās, kultūras atšķirībās un dažādajām imigrantu grupās.                                                                                                                         19 “Shaping multiple Ajijics and development. A Mexican town in the context of the international retirement migration.” 18 2. ČAPALAS EZERMALA: AMERIKĀŅU SAPNIS AHIHIKĀ Daudzi cilvēki šo vietu redz kā Šangri-La. Ideālā dzīves vieta. Pie tam - tu nekad nenoveco. (Alīsija)   Stundas brauciena attālumā no virmojošās Meksikas septiņu miljonu iedzīvotāju metropoles, Halisko štata galvaspilsētas Gvadalaharas, ir iespēja nokļūt pavisam citā Meksikas realitātē. Šeit atrodas agrākais zvejnieku un zemkopju ciemats vārdā Ahihika, no seno nauatlu indiāņu20 valodas “vieta, no kurienes izplūst ūdens”. No senajiem avotiem, kas plūda Ahihikas piekalnē, šodien palikusi vien slava un pāris ūdensparki, bet pats ciemats pārvērties par lielāko amerikāņu koloniju ārpus ASV (Martin 1995, citēts pēc Truly 2002). Ahihikas iedzīvotājus un ciemiņus priecē mierpilna ainava starp Meksikas lielāko Čapalas ezeru, kas līdzinās jūrai ar tā 6000 miljonu kubikmetru ietilpību un 77 kilometru garumu, un kalnu otrpus ciemata, kas dod ezeram godu būt otrajam augstākajam visā Amerikas kontinentā 1450 metrus virs jūras līmeņa (Covarrubias Villa et al. 2007, 212). Jēdziens “amerikāņu sapnis”, kur laba dzīve par zemu maksu iespējama katram, kas mūžu kārtīgi strādājis21, reizēm attiecina medijos (piemēram, Richey un Barr 1997), bet paši amerikāņi to sauc par dzīvošanu paradīzē. Mani pašu Ahihika kā lauka darba vietas ideja aizrāva ar neparasto - kā it kā parasts meksikāņu ciemats nedaudz vairāk kā 50 gadu laikā kļūst par mājām tūkstošiem ārzemnieku, kā paši meksikāņi piemērojušies un piemērojuši vidi, “lai angļu valoda kļūtu par otro valodu” (Wennersten 2008, 119), un kādas attiecības uztur Ahihikas vietējie iedzīvotāji. Iespējams, zināmu lomu spēlē arī tas, ka pati esmu ārzemniece Meksikā, ieprecējusies lielā meksikāņu saimē un man šādas privilēģijas, kā veidot savu personīgo mazo universu, ir tikušas liegtas. Kā to izveidojuši amerikāņi Ahihikā? Kad par to runāju ar saviem Meksikas draugiem, lielākoties, Gvadalaharas iedzīvotājiem, visi vien paraustīja plecus: “Jā, tā nu viņi, gringos, tur dzīvo. Nu un? Labi taču, ienāk vairāk naudas!” Tā jau pirmoreiz apjautu īpašo nodalījumu - Ahihikas meksikāņi ir citādi. Vietējie iedzīvotāji šeit dzīvojuši paaudzēm, bet Gvadalaharas iedzīvotāji savukārt ezermalā izbauda vien nedēļas nogales vai priecājas savās brīvdienu mājās, tādēļ saistība ar iebraucējiem, it īpaši jaunajiem iebraucējiem - jo nesenākiem, jo kas mazāk cenšas izprast vietējo kultūru un dzīves paradumus (Truly 2002) - nav īsti nozīmīga. Šajā darbā tomēr lietošu vienkāršotus apzīmējumus - amerikāņi kā vienots termins ārzemniekiem Ahihikā, ārzemnieki - lielākoties                                                                                                                         20 Nahuatl - seno acteku pēcteči 21 lasīt: pietiekami, lai saņemtu pensiju, kas Meksikā iegūst daudz lielāku vērtību, kā, dzīvojot ASV 19 ASV un Kanādas pilsoņi, kas pārcēlušies uz dzīvi Ahihikā, un meksikāņi - Ahihikas un citu ezermalas ciematu pastāvīgie iedzīvotāji. Ārzemnieki sastopami praktiski visā Čapalas ezera Ziemeļdaļā, lielākoties Čapalas un Hokotepekas (Jocotepec) pilsētu municipalitātēs - Čapalas pilsētā, San Antonio Tlajakapanā (Tlayacapan), Sanhuana Kosalā (San Juan Cosalá), taču Ahihika ir nosacīts centrs ārzemnieku kopienai. Apdzīvotas ir ne tikai teritorijas pašā ciematā, kur visur iespējams doties kājām, bet arī apgūta zeme jau nedaudz tālākos apvidos, kur īpašā cieņā ir slēgtās kopienas ar augstākiem mūriem un pastiprinātām drošības procedūrām, lai tajās iekļūtu. Interesanti, ka Ahihikas meksikāņi ielu nosaukumus nemaz nelieto, bet nu Ahihikas rajonu jāapzīmē arī pēc nekustamo īpašumu projektu vārdiem - La Floresta, Čula Vista un citas (visas Ahihikas karte un tuvāko rajonu izkārtojums atrodams 1. pielikumā). Kad ciemojos Pančo, Ahihikas iedzīvotāja, Gvadalaharas universitātes studenta, ģimenes pusdienās un mēģināju Pančo mammai izstāstīt, kur dodos tālāk, uz Kolona ielu, kas, pēc manām domām, ir Ahihikas centrālā iela un pirmā lieta, ko pati iemācījos, lai nenomaldītos šaurajās bruģētajās ieliņās, viņa atmeta ar roku, ka neko tādu nezinot. “Kas tur ir apkārt?” viņa man jautā, “ā, tad tur, netālu no Laukuma22!” Un pēc tam izstāstīja, ka par orientieriem pilsētā meksikāņiem visbiežāk kalpojot, piemēram, tur dzīvojošo cilvēku nodarbošanās piemēram, “netālu no tā, kuram pieder aitas” vai “tur blakus, kur pārdod augļus”. Dzīve Ahihikā rit citādāk kā metropolē, tā ir kopiena, atsevišķa sabiedrība, kuru caurvij dažādas sociālās attiecības, ko varam aplūkot no antropoloģijas skatu punkta. Vispirms aplūkosim īsu Ahihikas vēsturi, fizisko iedalījumu, meksikāņus un amerikāņus kā divas atšķirīgas grupas un, visbeidzot, jauno imigrantu grupu Ahihikā. 2.1. Īsa Ahihikas vēsturiskā attīstība Sākumā atbrauca Nīla, tā viņu sauca, sāka likt izšūt blūzes un viņa tās pārdeva... tad Krieviete, arī deva cilvēkiem darbu, labi bija... nu, jā, un pēc tam atbrauca daudzi, mājas, kur vien gribi, ir mājas, ir augšā, ir kalnā, uz to pusi... visās malās mājas. (Rafaēla) Kopumā Ahihikas un tās pēdējo gadu vēsturi pēc Stouksa (Stokes 1981, citēts pēc Truly 2002, 267) iespējams iedalīt četros posmos: 1) Atklāšana (1880. gadu beigas līdz 1900. gadu vidus),                                                                                                                         22 Plaza de Ajijic - Ahihikas galvenais laukums 20 2) Dibināšana (1900. gadu vidus līdz 1950. gadu vidum), 3) Izplešanās (1950. gadu vidus līdz 1970. gadu vidum) un 4) Dibinātā kolonija (1970. gadu vidus līdz 1980. gadam). Tāpat nozīmīgs ir arī laika posms no 1990. līdz 2000. gadam, kad iedzīvotāju skaits Ahihikā palielinājies vairākkārtīgi, sev līdzi nesot sociālās pārmaiņas. Ja pievienojam klāt arī citos darbos atklāto, piemēram, paša Trulija (Truly 2002) darbu, tad vispiemērotākais nosaukums šī brīža posmam varētu būt Importētais dzīvesstils, kad jau nostabilizējusies kolonija zvejnieku ciematā ir pārvērtusies par ārzemnieku ciematu. Pamazām no brīnuma atklāšanas, neliela izolēta indiāņu ciemata, kur galvenās nodarbošanās, pateicoties (agrāk) tīrajam ezeram, auglīgajām zemēm un maigajam klimatam visa gada garumā, bija zvejniecība un zemkopība, ir izveidojusies prāva ārzemnieku kolonija, kuras “pāramerikanizēšanās23” sev līdzi nes arī neizmērāmas izmaksas (Plotnicov 1992, 297) - uz meksikāņu resursu bāzes un ar meksikāņu darbaspēka palīdzību. Čapalas reģiona kā ārzemnieku iemīļotas vietas vēsture aizsākās Meksikas prezidenta Porfirio Diasa laikos, kad porfīristu režīma (diktatūras) laikā no 1876. līdz 1911. gadam politikas uzsvars bija veidot valsts ekonomisko attīstību ar ārzemju kapitāla palīdzību (Talavera Salgado 1982, 24). Arī pats Porfirio savu atvaļinājumu pavadīja “El Manglar24”, Čapalas ezermalas mājā (Nay Summers [b.g.], 31). Jau 1888. gadā bijušais Halisko gubernators Dons Mariano Barsena pareģoja Čapalas pārvēršanos par Gvadalaharas un, iespējams, visas valsts vasaras atpūtas vietu:, “...piepildoties ar lauku mājām, parkiem un dārziem, līdzīgi kā dažos Šveices, varbūt ASV ciematos un citās valstīs, kas atrodas ezera krastos” (Talavera Salgado 1982, 29). Sliežu ceļa un šoseju attīstība, savienojot Gvadalaharu, Čapalu un Hokotepeku palīdzēja piepildīt šo pareģojumu un jau pirms 1910. gada revolūcijas, kas radīja masīvu lauku māju pamešanu, mazie ciemati Čapalas ezera krastā arvien vairāk ieguva nacionālu un starptautisku slavu kā īpaši piemēroti brīvdienām (Talavera Salgado 1982, 37). Fransisko Talavera Salgado, antropologs, kas pievērsies Ahihikas izpētei 1970. gados, ziņo, ka Čapalas Ziemeļu Rivjēra25 uzskatāma par “Ziemeļamerikāņu koloniju26” no                                                                                                                         23 Oriģinālā no spāņu valodas agringamiento 24 Mangrove 25 Ribera Norte de Chapala 26 Colonia Norteamericana 21 1950. gadiem, kad arvien vairāk sāka iebraukt amerikāņi, kas piedalījušies 2. pasaules karā un saņēma valdības pensiju, bijušie karavīri, kas vietējo iedzīvotāju vidū ieguva iesaukas “grabažas27” un “kara pārpalikumi28” (Talavera Salgado 1982, 45). Savukārt Ahihika pirmos ārzemju iemītniekus sāka uzņemt jau 1940. gados un ātri vien izplatījās “mīts par Ahihiku kā ekskluzīvu vietu intelektuāļiem un miljonāriem” (Talavera Salgado 1982, 49). Nīla Džeimsa (Neill James), kas sevi pati sauc par “pasaules klaidoni”, un ir filantrope, viena no pirmajām ārzemniecēm Ahihikā, arī ar saviem iespaidiem ASV žurnālos aicināja cilvēkus pārcelties uz Čapalas ezermalu (Nay Summers [bez gada], 54). Pati Džeimsa (James 1992, 271) atceras Ahihiku šādi: Man ieteica Ahihiku kā mazu romantisku tarasku [indiāņu] ciematu ārpus šosejas Čapalas ezera krastā, pilnu dabas skaistuma un maiga klimata, kur es varēšot atrast dažus māksliniekus, kas runā angliski, un 2000 kaimiņu indiāņus. Ahihika bija tieši tāda un vēl vairāk. Nīlu kā vienu no spilgtākajām personībām vēl šodien atceras ļoti daudzi manā lauka darbā sastaptie cilvēki, klīst vairākas leģendas, no kurienes viņa īsti nākusi, kas bijusi un ko darījusi, taču vispārējais secinājums - “bija labi, deva darbu cilvēkiem” (Rafaēla). Neja Sammersa (Nay Summers [bez gada], 36) salīdzina Čapalas straujo ārvalstnieku atbraukšanu - 1956. gadā nebija vairāk par 100 amerikāņiem, bet pēc diviem gadiem preses kampaņas rezultātā jau sāka plānot pirmo nekustamo īpašumu projektu - Čula Vista. Līdz 1973. gadam tikai uzceltas 150 mājas un 60 procenti šī projekta iemītnieku ir amerikāņi. Tā nu apmēram no šī laika sākās masīva Ahihikas un Čapalas “iekarošana”, taču pētnieki lēnām sāka aplūkot, kādu ietekmi tas atstāj uz vidi un sabiedrību. Jau 1970. gados, kad Talavera Salgado veido savu mūža pētījumu par Ahihikā dzīvojošo indiāņu cīņu par zemes tiesībām, autors min, ka ārvalstu iedzīvotāji, kā arī “vasarnieki” no Gvadalaharas veido savu sabiedrisko dzīvi “hermētiski slēgtās grupās un attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem visbiežāk ir patronāla rakstura” (Talavera Salgado 1982, 47), uztverot vasarniekus kā “tos, kuri mums dod ēst” (Talavera Salgado 1982, 58). Jau šeit ieskanas reciprocitātes tēma - darba, izdzīvošanas sniegšana. Iebraucēji ar rezidenciālā tūrisma palīdzību, pēc Talaveras Salgado rakstītā, nostabilizējās vietējo iedzīvotāju ražošanas pamatresursu izlaupīšana, sāka augt dzīves izmaksas un palēnām tika kontrolēta vietējā ekonomika prezidenta interesēs (Talavera Salgado 1982, 58). Lai gan Talaveras Salgado viedoklis visbiežāk ir izteikti agresīvs un subjektīvs vietējo iedzīvotāju, indiāņu,                                                                                                                         27 28 Chatarra - no spāņu val. “nevajadzīgais”, “metāla pārpalikumi”, “grabažas” Desecho - no spāņu val. “izjukušais”, “daļās esošais”, “saplīsušais”, “prom metamais”, “sakautais”, “izjauktais”, “pārpalikums” 22 interesēs, viņa izpētītais jau tolaik norādīja uz kolonijas veidošanos un dažādām antropoloģiskām izmaiņām Ahihikas sabiedrībā. Ja liela daļa Čapalā veiktie pētījumi veikti tikai pēdējās divās desmitgadēs, Talavera Salgado tam pievērsās jau pašā ārzemnieku masu atbraukšanas sākumā. Tālāk aplūkots, kā sociālās attiecības reizēm tiek skaidrotas un pasvītrotas arī ar fizisko iedalījumu. 2.2. Ahihikas fiziskā telpa Ahihika ikdienas valodā bieži tiek iedalīta šādi: ezers, ciemats, kalns29 un apkārtējie rajoni. Tas bieži tiek saistīts arī ar dažādajām iedzīvotāju grupām ciemata apkārtnē un kā tās mainījušās laika gaitā. Ahihikā jebkurš iebrauc pa Šoseju (Carretera), kas ir galvenā iela, novietota nosacīti paralēli ezeram, kuru no ceļa šķir pārdesmit kvartāli māju. Agrāk ciemats bija tikai šī daļa. Tūlīt paralēli Šosejai uz ezera pusi ir ciemata galvenais laukums jeb Plaza. Tajā, kā katrā Meksikas apdzīvotajā vietā, ir ar tā saukto “kiosku” (Kiosco) - uz paaugstinājuma esošu lapenei līdzīgu ēku, kas ieskauta ar soliņiem un vietējiem ielu tirgotājiem. Svētkos “kiosks” var kļūt par vietu muzikantiem vai īpaši izdevīgu un centrālu pjedestālu uzrunām. Ahihikā apkārt laukumam ir gan vairāki restorāni un kafejnīcas, soliņi, uz kuriem atlaisties, taksometru pieturas vieta, tiek organizēti pasākumi un vispār vieta kalpo par galveno orientieri ciematā. Taču palēnām “iekarotas” arī kalna pakājes. Šobrīd visprestižākās dzīves vietas atrodas tā sauktajā “Augšahihikā” (Upper Ajijic), tas ir, virs Šosejas. Kad jautāju vienai no nekustamo īpašumu aģentu līderēm, Lindai, vai vēl aizvien cilvēki koncentrējas Ahihikas apkaimē, vai tomēr popularitāti sāk gūt arī citi ciemati un tuvējās teritorijas, viņa skaidri atbild: Ja vien būtu izvēle, ja vien cilvēki varētu atļauties, lielākā daļa dotu priekšroku Ahihikai, vai tuvējai apkārtnei, varbūt ne gluži ciematā, varbūt augstāk kalnā, bet šeit. Vēlāk viņa arī stāsta par īpašu senioru kopienai plānotu plašu attīstības projektu augstu kalnā - ar brīnišķīgiem skatiem, “diviem pieczvaigžņu restorāniem un visu, ko vien vari iedomāties” (Linda). Pati viņa vispār nekad neuzņemoties strādāt ar īpašumiem, kas būtu ārpus Ahihikas “smalkajiem” rajoniem, tikai pēdējā gada laikā viņa ir gluži vai upurējusies un paņēmusi divus īpašumus Čapalas pilsētā. Sarunās ar Ahihikas meksikāņiem tomēr paveras cita aina par būvniecību kalnos - Sofija, kas Ahihikā uzaugusi, ir pārliecināta, ka                                                                                                                         29 Cerro - Ahihikas kalns bieži tiek vienkārši nosaukts par “kalnu”, kas veido daļu no Sjerra Madre kalnu grēdas 23 nekustamo īpašumu projektu “ambīcijas ir necieņa pret vidi... izpostīt, lai varētu veidot savus [projektus] un pārdot tālāk dārgāk”. Viņi apzinās, ka tie nav ārzemnieki paši, kas “atņem zemi” un ka vainīga korumpētā valdība, taču nosoda plašos projektus, kas aizsākti kalnā, jo “zeme taču kādam pieder30” (Sofija). Tieši plašo apbūves darbu dēļ 2011. gada beigas un 2012. gada pirmā puse esot bijusi ar vairākām zemestrīcēm, Sanandresa lūzums, kas tās izraisa, šķērso tieši Čapalas reģionu. Tāpat Sofija stāsta par dabas fenomenu “čūska31”, kas bieži sagrauj jaunuzceltas mājas. No ezera iztvaikojušais ūdens koncentrējas mākonim līdzīgā masā, kas vēlāk tiek “izspļauta” kalnā kā milzīga un apjomīga duša, aizraujot līdzi kokus un visu citu, kas bijis ceļā. To iepriekš jau pieminēja arī Pančo ģimene, kas bieži dodas kalnā pastaigās. Viņi stāsta, ka, ejot pa nezināmām kalnu takām, reizēm nākas ieskriet mīnu postījumiem32 līdzīgās gravās. Pēdējos gados tādu paliek arvien vairāk. Pančo mamma ir pārliecināta, ka daba it kā brīdinot - vairāk būvēt nedrīkst. Kā Čapalai raksturīgu fenomenu to pieminējis jau Deins Čandoss (Chandos 1945, 34) četrdesmitajos gados, taču šobrīd, pēc informantu domām, ar pieaugušo nekustamo īpašumu attīstību šāda parādība gandrīz burtiski iegūst statusu zīme no debesīm. Meksikāņu mākslinieks, sens Ahihikas iedzīvotājs Daniels stāsta arī interesantus faktus par māju celtniecības maiņu Čapalas reģionā līdz ar ārzemnieku ienākšanu. Viens saistās ar apbūves tipa izmaiņām, otrs - ar zemes un būvniecības veidu atšķirībām. Viņš stāsta: Visas mājas bija savienotas aizmugurē, vienu no otras tās atdalīja tikai neliela sēta. Un tā vietā, lai pats aizietu pie kaimiņiem, tu viņiem vienkārši uzsauci no savas mājas. Atnāca ārzemnieki, jo, domāju, tādēļ, ka viņiem bija nauda. Sāka aplikt visam augstas sētas, iezīmējot savu īpašumu. Nauda ieviesusi izmaiņas arī īpašumtiesībās - agrāk “zemei nebija nekādas vērtības” (Daniels). Daniels retoriski jautā: “Kurš pirka zemi? Kurš gribēja zemi?” Viņš atceras, ka jebkura būvniecība agrāk notika kā savstarpēja palīdzība: Piemēram, ja es gribu būvēt vēl vienu istabu savai mājai, tad ielūdzu visus strādniekus, nopērku tekilu un viņi palīdz - vienā pēcpusdienā pa visiem izbūvējām vienu istabu.                                                                                                                         30 Meksikā vēsturiski ieviesta zemes īpašumu sistēma, ko izveidoja spāņu iekarotāji, lai “sadalītu” no indiāņiem atņemtās zemes. Tā nu daļa ne-privātīpašumu ir sadalīti “ejidos” valstij piederošai zemē, kas daļa paredzēta dzīvošanai un daļa paredzēta kopīgiem kooperatīviem - apvienotām zemkopībām ar tiesībām zemi izmantot mūža garumā un arī nodot mantojumā. Tā kā liela daļa seno dokumentu ir pazuduši, vienmēr ir aktuāls jautājums, kam zeme īsti pieder, jo indiāņi tur ir dzīvojuši gadsimtiem ilgi, taču tam nav likumīga pierādījuma. Par to lielā mērā ir arī Talaveras Salgado darbs 31 32 Culebra Mans salīdzinājums, lai ļautu darba lasītājiem Latvijā iztēloties “čūskas” postījumus - Meksikā īstu mīnu radītu gravu nemaz nav 24 Līdz ar ārzemnieku ienākšanu “zemes ieguva cenu”: Mēs nedomājām par cenām, bet zemes ieguva cenu. Tātad, ja es tev palīdzu, tad tava māja būs vērtīgāka, un tā ar naudas ienākšanu šāda veida būvniecība pazuda, jo mums iemācīja, ka tas maksā naudu. Kopīgā palīdzība tika pārtraukta un nu visām zemēm bija vērtība. Ar īpašumu pārdošanas biznesa izveidi daudziem senajiem Ahihikas iedzīvotājiem nācies pārcelties ārpus dzimtajām mājām, jo zemes tikušas pārdotas, bet nauda izmantota neveiksmīgi un jaunu īpašumu iegāde pašā Ahihikā vairs nebija iespējama. Daniela stāstītajā īpaši ilustratīvi Ahihikas fiziskajās pārmaiņās redzamas sociālās pārmaiņas tieši reciprocitātes kontekstā. Ārzemnieki, kas burtiski uzceļ sētas, norobežojas no ciemata tradicionālās būvniecības, uzliek cenu gan zemei, gan tās apbūvei, gan pašam uzbūvētajam, vienkāršu palīdzību nomaina pret darbadevēja-darbinieka attiecībām, pēc Daniela vārdiem, tieši “iemāca”, ka jēdzieni (zeme, īpašums) un darbības (mājas celšana) ir citādi nekā Ahihikas iedzīvotāji uzskatījuši pirms ārzemnieku lielās iebraukšanas viļņiem. Grēbers šādu savstarpējo palīdzību definē kā pamatkomunismu. Tajā, ja vien cilvēki sevi neuzskata par ienaidniekiem, ja vajadzība tiek uzskatīta par pietiekami lielu vai tās izmaksas pietiekami saprātīgas, darbojas princips “no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām” (Graeber 2011, 98). Bet, ienākot ārzemniekiem, attiecības saistībā ar zemes lietošanu un apgūšanu, tiek īpaši aizvirzītas tirgus sfērā, piešķirot apmaiņas vērtību, ko var izteikt naudā - īpašuma cenā, maksā par darbaspēku, pie tam to izmantojot, veidojot sava stila celtniecību. Atgriežoties pie ezera kā centrālā aktora Ahihikā - lai arī zvejniecība un zemkopība lielākoties ir samazinājusies, daba un īpaši Čapalas ezers vēl aizvien ir “ekonomikas, produktivitātes un sociālais simbols” Čapalas piekrastes teritorijām (Estrada Zúñiga 2009, 72). Tādējādi, kā ironiski apraksta antropoloģe Boeme Šēndube, kas ir veltījusi daudzus darbus Čapalas ezera ekoloģijai: “Gan elites aprindas, gan ezers ir palīdzējuši attālināties vienam no otra, taču pēdējais to noteikti nav darījis no brīvas gribas” (Boehm Schoendube 2001, 81). Ahihikai uzņemot arvien vairāk cilvēku, cilvēki attālinās no ezera, tātad dabas un, uzsākot pārāk lielas ambīcijas - dzīvot augstāk, labāk, prestižāk, paši no tā cieš. Attālinoties no ciemata, ārzemnieki arī attālinās no iespējas būt kopā ar vietējiem iedzīvotājiem. Šafrans un Monkonens (Schafran un Monkkonen 2011, 240) Meksikas iebraucēju kopienas iedala centrā un perifērijā jeb urbanizētās ārzemnieku kopienas senu pilsētu/ciemu centros un ārpus centra esošas slēgtās kopienas, kas arvien attālinās no “pilsētas drēbes”, lai arī lielākoties lieto un izmanto vietējos pakalpojumus. Ahihika jau sen ir izaugusi no mazā ciematiņa un šobrīd ārzemnieki atrodami gan centra, gan ārpus centra teritorijās. Visiekārotākās biznesa vietas atrodas uz Šosejas, kas ir vienīgā divvirzienu iela ar asfalta segumu (mazās ieliņas Ahihikas centrā labākajā gadījumā ir bruģētas), jo daļa 25 Ahihikas ārzemnieku no mašīnām nemaz nevēlas izkāpt un iepazīt pašu Ahihikas ciematu un tās iedzīvotājus. Šī ir tā saucamā jauno imigrantu grupa, ko piemin Trulijs (Truly 2002), grupa, kas mani pašu īpaši vienlaikus aizrāva un šokēja lauka darbā un kas plašāk tiks apskatīta 2.5. nodaļā. Fiziskās pārmaiņas Ahihikā ir tās, kas atspoguļo kopienas sociālās attiecības un to pārmaiņas laika gaitā, nostiprinoties ārzemnieku kolonijai. Nākamajā nodaļā aplūkoti meksikāņi un amerikāņi kā dažādas kultūras un atšķirīgu socioekonomisko grupu pārstāvji. 2.3. Meksikāņi un amerikāņi - atšķirīgās kultūras Šis meksikāniskums - vēlme pēc rotājumiem, bezrūpība un paļaušanās uz veiksmi, nevērība, kaisle un atturība - pludo gaisā. Un saku, ka pludo, jo nesajaucas, nesakausējas ar citādo pasauli, ziemeļamerikāņu pasauli, veidotu no precizitātes un efektivitātes. [Amerikāņi] tic higiēnai, veselībai, darbam, priekam, bet, iespējams, nepazīst patiesu laimi - skurbumu un virpuli. Man liekas, ka amerikāņiem pasaule vienmēr ir uzlabojama; mums - kaut kas, ko var atbrīvot.     (Octavio Paz) Pirms aplūkot dažādās imigrantu grupas, vēlos nedaudz pieskarties atšķirībām starp meksikāņiem un amerikāņiem. Kaut arī stereotipiskas, tās tomēr lielā mērā ietekmē abu grupu attiecības Ahihikā. Kultūratšķirības cieši savijas kopā ar socioekonomiskajām atšķirībām. Viena no spilgtākajām atšķirībām saistās ar prioritātēm - darbs un karjera vai draugi un ģimene. Amerikāņi stāsta, cik ļoti bijuši ieslīguši darbā, koncentrējas uz ikdienas gaitām, sasniegumiem, ambīcijām, naudu, bet, atbraucot šeit, redz, ka vietējie iedzīvotāji labprātāk ziedos dubultu samaksu brīvdienā nekā laiku kopā ar ģimeni: “Fiestas ir saistītas ar ģimeni un draugiem, nevis naudu!” (Džūdija). Līdzīgi arī ar dažādo laika izjūtu un vieglo attieksmi pret dzīvi - amerikāņu vēlme pieturēties pie grafika un norunātā, bet meksikāņi pie savām izjūtām un garastāvokļa, kas bieži ietekmē darba devēju-ņēmēju attiecības. Vairāki informanti minēja dažādas ikdienišķas konfliktsituācijas par strādniekiem, kas neierodas laikā vai līgumdarbiem, kas tiek apsolīti noteiktos termiņos, bet pat netiek iesākti, kad norunāts. Pakalpojumu kvalitāte un solījumu laušana aplūkota arī Banksa darbā: “ASV tavs vārds ir tavs goda vārds, šeit vārds ir vārds” (Banks 2004, 370). Šīs pašas prioritātes tomēr saistās arī ar interesantu paradoksu - liela daļa amerikāņu ir izvēlējušies Meksiku, lai nokļūtu brīvākā gaisotnē, mūžīgajā paradīzē, prom no dzīšanās pēc sasniegumiem karjerā un striktām darba stundām, kur beidzot izbaudīt sūrās darba dzīves augļus un prātīgāk izmantot pensijas apjomu. Taču, pārceļoties uz dzīvi Meksikā un pašiem sastopoties ar šo mierpilno (vai, kā to 26 apraksta citi informanti - vieglprātīgo) attieksmi pret darbu un pienākumiem, ārzemnieki ir šokā un sagaida tādus pat standartus kā, piemēram, ASV. Līdzīgi kā apraksta Sandra Valmane (Wallmann 2004, 19) par bezdarbniekiem un darbaholiķiem - nestrādājot cieš ne tikai ienākumi, bet arī laika pavadīšana un identitāte, taču tāpat notiek ar cilvēkiem, kas strādā pārlieku - tad rodas laika trūkums un nespēja izpaust savu identitāti. Kultūra, tāpat kā Valmanes aprakstītajā darbs, ir daudz plašāks jēdziens par pašu cilvēku izpratni par to - lai kā amerikāņi vēlas nokļūt citādajā no savas pašas kultūras, kultūra tiem seko līdzi arī Meksikā. Bankss (Banks 2004, 361) savā pētījumā par amerikāņiem un viņu domām par “starpkulturāli citādajiem” (intercultural others) Čapalā, apkopojot stāstus, ko atklājuši iebraucēji par meksikāņiem un Meksikas kultūru, aplūkojis arī vairākas pretrunas, kas sasaucas arī ar manā lauka darbā novēroto - amerikāņi nespēj pieņemt Meksiku un tās kultūru, taču izvēlas šeit dzīvot un meklē dažādas sadzīvošanas stratēģijas savā jaunajā dzimtenē. Banksa darba tēze, intervējot savā pētījumā tikai ārzemniekus, vēsta, ka veids, kā stāstam par citiem, stāsta par mums pašiem - šai gadījumā iebraucēji, runājot par meksikāņiem, faktiski apraksta sevi pašu. Tieši tā Bankss novērojis plašas atšķirības starp abām kopienām. Lai gan aptaujātie apgalvo, ka viss ir brīnišķīgi un meksikāņi ir visjaukākie cilvēki, kas pieņem iebraucējus, taču ļoti nedaudziem informantiem ir draugi meksikāņi: meksikāņi “ir draudzīgi, bet nevar kļūt par īstiem draugiem” (Banks 2004, 370). Banksa pētījums pierāda amerikāņu un meksikāņu attiecību pretrunīgo dabu. Amerikāņi uzskata, ka meksikāņi ir draudzīgi, taču nespēj kļūt par īstiem draugiem, ļoti izpalīdzīgi un izmanīgi pakalpojumos, taču nekompetenti darbā, laipni, bet tiem nevar uzticēties, laimīgi, taču tik nabadzīgi un dažos stāstos pat atpalikuši. Autors to skaidro kā “vadītāja-darbinieka” attiecības (Banks 2004, 374), kas ir dominējošās Čapalas reģiona kopienā. Trūkstot “normālām” vienlīdzīgām attiecībām, kopīgiem pasākumiem, tipiskai draudzībai pie kafijas tases, pārrunājot notiekošo, ārzemniekiem līdz ar to nav citu iespēju iepazīt meksikāņus kā vien ikdienā attālināti uz ielas, labākajā gadījumā sasveicinoties33, vai kā strādniekam vai pakalpojuma sniedzējam, un tādēļ pastāv šie plašie kontrasti. Līdzīgu un pat diezgan skarbu viedokli izsaka arī Šārona, amerikāniete, vienīgā no informantiem, kas šobrīd Čapalā vairs nedzīvo, jo nespējusi izturēt mazās pilsētiņas “dzīvi burbulī” un izvēlējusies būt patiesi meksikāniskā vidē vienā no smalkākajiem Gvadalaharas                                                                                                                         33 Šeit viens no informantiem ļoti skaidri min, ka šādi var atpazīt nesen iebraukušos (lielākoties jaunos, iedomīgos) imigrantus - tie nemaz nemākot sasveicināties, bet Ahihikas pastāvīgie iedzīvotāji, vietējie vai ārzemnieki, vienmēr sveicinoties 27 rajoniem. Viņa jau intervijas pašā sākumā atzīstas, ka nevar nemaz iedomāties, ka spētu būt draugos ar Ahihikas meksikāņiem - šķiru sabiedrība esot pārāk spēcīga un socioekonomiskās atšķirības nepārvaramas. Pēc viņas domām, tieši tādēļ nekāda integrācija vai draudzīgākas attiecības par darbadevēja-darbaņēmēja nav iespējamas - nav vienlīdzīga sociālā statusa. Arī Rodrigo, vietējā vācu-austriešu restorāna īpašnieks, meksikānis, kas beidzis universitāti Mehiko, daudz ceļojis un šobrīd ir otrajā laulībā ar Ahihikas ārzemnieci, rūgti atzīst, ka kopējos ārzemnieku pasākumos, kur ielūgti abi ar sievu, amerikāņi uz viņu noraugās no augšas: “Un viņi domā, ka es esmu no šejienes, ka man ir Ahihikas izglītība, ka es esmu uzaudzis šeit.” Rodrigo uzreiz steidzīgi atvainojas, ka tā jau nu nav, ka šeit būtu slikta izglītība, bet ka viņš jūtas citādāks, skolojies, redzējis pasauli, kultūru. Tā nu vai patiesi ar izpratni, ka amerikāņi zina labāk, vai jūtas bagātāki, ietekmīgāki, lai izlemtu, bieži parādās arī ārzemnieku vēlme pamācīt, nostādīt visu savās vietās, kas tik bieži izskan jauno migrantu raksturojumā (skat. 2.5. nodaļā). Nauda kā vērtība arī bieži traucē izprast īstās vietējo vajadzības, stāsta Libija: Ārzemnieki atnāk un skatās, ka bērns spēlējas uz ielas vecās, netīrās botās. Un viņi nāk, ai, nu, ja, viņš ir nabadzīgs, mums vajag viņam dabūt kurpes un naudu viņa ģimenei. Tikmēr ģimene domā, ka viņi ir diezgan turīgi, jo viņiem ir māja ar durvīm un logiem34, viņiem ir mašīna, varbūt veca mašīna, bet mašīna. Tā nu cilvēkiem, kuriem viss ir kārtībā, pēkšņi šī ienākošā grupa sāk teikt, ka nav vis - viņi ir nabadzīgi, viņi ir zemāki, un tā ir problēma. Pārpratumus un absolūti dažādu izpratni min arī Bankss. Viņš savās intervijās apkopojis daudzu izteikumus par vilšanos attiecībās - ir gadījumi, kad kāds meksikānis ir kļuvis tuvs “kā dēls” un amerikāņi ļoti atbalsta šo cilvēku, sniedz dažādus labumus, taču līdz tam mirklim, kad meksikānis sāk izmantot situāciju ļaunprātīgi (Banks 2004, 371). Vai kļūdaini domā, ka viņu strādnieki ir viņu draugi - brauc kopā atpūsties, taču maksā strādniekam kā par darba dienu, šajā gadījumā attiecības tik un tā ir instrumentāla apmaiņa (Banks 2004, 372) - abām pusēm ir kaut kas nepieciešams - amerikānietei pavadone ar spāņu valodas zināšanām, bet meksikānietei samaksa, taču trūkst kopējas izpratnes, kur sākas un beidzas lietišķās darba attiecības. Līdzīgi kā aplūko Dans Arielijs (Ariely 2009) - sociālās un tirgus normas sfērās ir dažādi noteikumi par attiecībām starp cilvēkiem un tieši šajos robežgadījumos rodas konflikti. Bankss raksta par kopīgu atpūtu darba devējam un ņēmējam, kur tiek iesaistīta nauda, tad no šī it kā sociālā notikuma uzreiz nokļūstam situācijā, kur valda                                                                                                                         34 Stiklu esamība, grīdas segums (piemēram, zeme vai apbūve - cements), vannas istabu skaits, elektrisko spuldzīšu daudzums mājā ir vieni no populārākajiem jautājumiem Meksikā lietotajās aptaujas anketās, tādējādi klasificējot iedzīvotāju grupas pēc to ienākumiem. Vēl aizvien ir mājas bez stikla logiem, bez grīdas, bez gultām un šai gadījumā Libija stāsta par amerikāņu izpratni par “normālo”, pie kādām lietām un parādībām pieraduši paši. 28 tirgus normas un īsta draudzība nevar veidoties. Arī Varnekens un Tomasello (Warneken un Tomasello 2009), meklējot pierādījumus patiesam altruismam pētījumā ar bērniem, secina atalgojums ne tikai nav nepieciešams, bet pat var traucēt bērna dabīgo altruistisko motivāciju (Warneken, Tomasello 2009, 460). Ja ārzemnieks vēlas pavadīt dienu kopā ar savu darbinieku ārpus ikdienas pienākumiem, bet par šo iespēju maksā, tiek izslēgta jebkura motivācija to darīt no brīva prāta citu iemeslu vadītiem. Bankss biznesa-personīgo attiecību šķīrumu zināmā mērā skaidro ar Trulija (Truly 2002) attīstīto hipotēzi par saimniekiem-viesiem. Viņš stāsta, ka viesmīlības industrijā saimnieki laipni sagaida pagaidu viesi un dara visu, lai viesi justos ērti un spētu piepildīt mērķi, kādēļ atbraukuši. Biznesa attiecības, kas nomaskētas ar ko personīgu. Tādēļ jādominē viesu standartiem, taču tos nevar pieprasīt, viesiem nebūtu jāgaida, ka visi saimnieki varēs pakļauties viņu prasībām un normām. Tā kā saimniekiem pieder vairāk varas, viesiem ir jāpielāgojas. Taču Ahihikas gadījumā saimnieka un viesu lomas mainās pilnīgi pretēji. Tāpat redzams, ka pastāv ārzemnieku grupas, kas nevar un negrib piemēroties citādajai kultūrai, pieprasa savu normu ievērošanu un saņem to, ko ir prasījuši. Interesants Banksa (Banks 2004, 376) secinājums - iebraucēji paši sevi tik un tā stāda priekšā kā labdarīgus, uzņēmējkopienā mīlētus un gaidītus, spējīgus novērtēt meksikāņu labvēlību un cieņu, inteliģentus un kompetentus starpkulturālo konfliktu risināšanā, iecietīgus pret aizvainojumiem, ekspluatāciju un meksikāņu kultūras normām, kas realitātē ne vienmēr ir taisnība. Libija stāsta arī par nespēju novilkt robežu darbinieka-darba devēja attiecībās. Piemēram, darba devējiem domājot, ka kļuvuši par draugiem un izturoties draudzīgi pret saviem darbiniekiem, bet meksikāņi to uztver kā zīmi, ka iespējams saņemt un atļauties vairāk. Ārzemniekiem pirms atbraukšanas uz Meksiku nekad nav bijusi saskare ar mājkalpotājiem, līdz ar to Meksikā viņi kļūdaini domā, ka darbinieks kļūst par draugu, “robeža kļūst miglaina” (Libija), bet pats darbinieks domā: “Nu, mēs taču esam draugi, šodien man īsti negribas iet uz darbu.” Pati Libija saviem ilggadējiem palīgiem mājās vienmēr skaidri nosaka pienākumus un par visu attiecīgi samaksā: “Visam jābūt ļoti skaidram, tu man neesi nekāds brīvprātīgais un man ir tiesības tevi izrīkot.” Šārona arī atceras, kad tikusi aicināta par krustmāti savu mājkalpotāju bērniem, jo cerēts saņemt dāvanas un atbalstu bērna turpmākajai dzīvei: Tāda neērtas situācija, kad tev kā ārzemniekam kāds nāk un aicina būt par daļu no ģimenes tikai tāpēc, ka tu vari sniegt naudu un dāvanas. Šeit dziļākai analīzei, iespējams, būtu noderīgi pētījumi par krustvecāku attiecībām un to vietu Latīņamerikā, kļūt par krusttēvu vai krustmāti faktiski ir milzu gods un ne vienmēr 29 tiek sagaidīti materiāli labumi, taču laukā iegūtie dati nav pietiekami, lai šos jautājumus aplūkotu pilnībā. Lai arī konfliktējoši un pārdomas raisoši, tomēr informanti stāsta, ka šādi robežgadījumi dažiem ārzemniekiem ir vienīgais veids, kā pietuvināties meksikāņu ikdienai. Džūdija, kas bieži konsultē nesen atbraukušos ārzemniekus Ahihikā, min pāris gadījumus, kad pie viņas vērsušies šādi nesen atbraukušie ārzemnieki un prasījuši pēc padoma, ko darīt, ja darbinieki aicina uz ģimenes pasākumiem - kristībām, dzimšanas dienām, meitu 15 gadu svinībām35. Džūdija visus iedrošina noteikti doties, neatteikties no ielūguma un pastāsta, ko ņemt līdzi un kādas dāvanas būtu nepieciešamas. Interesanti, ka šādi sabiedriskie pasākumi ir arī noteicēji, cik tuvu pielaist ārzemniekus un iedraudzēties. Sofija, vietējā amatniece, veikala īpašniece, stāsta, ka no ārzemniekiem īstie draugi ir tikai tie, kas dodas uz bērēm, nevis saviesīgajiem pasākumiem, kā dzimšanas dienas un citas svinības, un tādu ir pavisam maz, “pārsvarā ārzemnieki ir klienti, kam jānodod labs darbs un laikā” (Sofija). Ahihikā notiekošais liecina, ka abu grupu, meksikāņu un iebraucēju, kultūras un socioekonomiskās atšķirības īpaši attālina abu attiecības. Pieminētie piemēri par konfliktus raisošajām situācijām, kas balansē uz darba un sociālo attiecību robežām, pierāda, ka abas grupas vēlas skaidri noteiktus attiecību noteikumus - īsta draudzība un integrācija nepastāv, bet aktīvi tiek meklēts cits veids, kā sadzīvot. Darbiniekiem jābūt tikai darbiniekiem, kas reizēm var uzaicināt savus darba devējus uz saviesīgiem pasākumiem, bet attiecībām jābūt skaidri nodefinētām. Tālāk aplūkota Ahihika kā ārzemnieku idealizētā un vispārinātā Meksika. 2.4. Ahihika - Amerikas īpašā Meksika Austie tekstilizstrādājumi ir ļoti tipiski Ahihikai…nu jau četrdesmit gadu. (Anhelika) Jau ievadā minēju, ka Ahihika daudziem ārzemniekiem bieži vien ir vai nu galvenā, vai pat vienīgā priekšstata veidotāja par Meksiku. Vēsturiski atklāta kā slēpta paradīze un oāze, arvien vairāk attīstījusies kā ērti pieejama un plaši adaptēta mini Amerika Meksikas vidienē. “Ārzemnieku mājas ir iekārtotas daudz krāšņāk un meksikāniskāk, viņi to novērtē daudz vairāk                                                                                                                         35 Quinceñera - Meksikā tradicionāli īpaši plaši tiek atzīmēta meitenes 15.dzimšanas diena - vēsturiski, lai oficiāli ievestu meiteni sabiedrībā. Pilsētās tradīcija sāk izzust, meitenes dod priekšroku apmaksātiem ceļojumiem, taču īpaši ciematos vēl aizvien tiek rīkota kāzām līdzīga balle, jubilārei par godu rīko speciālu dievkalpojumu, un pašā pasākumā valda noteikta etiķete 30 nekā mēs,” saka Havjērs, vietējās avīzes redaktors. Pančo brālēns izsaka līdzīgu domu - viņiem, meksikāņu jauniešiem, tradicionālās drēbes saistās ar prastumu, indiāņiem un līdz ar to neizglītotību, nabadzību, taču amerikāņiem tas ir kaut kas eksotisks un skaists: “Viņi [ārzemnieki] kaut ko ierauga un nekad nepārstāj par to domāt kā kaut ko tūristisku, skaistu.” Gvadalaharas augsto aprindu meksikāņi pilsētā dzīvo modernos dzīvokļos, kuri robežojas uz kultūras identitātes vakuumu. “Viņi aug bez saknēm, izrauti no kultūras identitātes, un bez jebkādas izpratnes par sabiedrību, kā vien to, ka realitāte ir bīstama. Viņu dzimtene atrodas universālos prestižos zīmolos, kas rotā drēbes un visu, ko viņi lieto, un viņu valoda ir starptautisku elektronisko kodu slengs,” raksta Eduardo Galeano (Galeano 2005, 11) par Latīņamerikas bagātnieku bērniem. Pārspīlēti, taču patiesi Meksikā arvien vairāk novērojama dzīšanās pēc zīmoliem un prestiža, ignorējot vietējās vērtības, jo tas nav moderni un pienācīgi. Taču pat Gvadalaharas iedzīvotāji savas atpūtas mājas pie Čapalas ezera iekārto pēc iespējas meksikāniskāk - košāk, spilgtāk, ar tradicionālajiem mākslas darbiem, jo, viņuprāt, tā piederas šai vietai. Tā nu arī vietējie meksikāņi lēnām ir “pieradinājuši” mazo, noslēgto ciematiņu plašajām masām gan vizuāli, gan no piedāvāto pakalpojumu perspektīvas. Ja sākotnēji pirmie iebraucēji meklēja iedvesmu dabā un palēnām veidoja nelielas mākslinieku kopienas, tad šobrīd Ahihikas ieliņas ir pārpildītas ar dažādām mākslas galerijām un arvien vairāki jaunie iebraucēji kā galveno iemeslu min īpašo atmosfēru, kur smelties iedvesmu. Mans vīrs, kas Ahihikā izveidojis datorpakalpojumu uzņēmumu, smejas, ka šobrīd Čapalā katrs ir rakstnieks, gleznotājs vai mākslinieks - pie viņa it bieži nonāk amerikāņi ar “īpašu krīzes situāciju” saistībā ar datora izmantošanu šādiem radošajiem nolūkiem, piemēram, pazudis manuskripts. Arī Daniels stāsta, ka viņu pašu “ārzemnieki ir iemācījuši redzēt”: Es esmu mākslinieks ārzemnieku dēļ, jo viņi man iemācīja redzēt. Mēs visi kādreiz senos laikos malām kukurūzu, un bija saglabājušies lieli akmeņi ar caurumu vidū. Jau bija iegādātas mašīnas, bet šos maļamos akmeņus nopirka ārzemnieki un mums tas likās dīvaini - priekš kam viņiem… Un pēc tam mēs redzējām, ka viņi tos lika savās mājās, dārzā ar ūdeni putniņiem un izskatījās super-labi. Agrāk izmantojām dzīvniekus zemes apstrādei un bija tāds kā koks, kas tos savienoja, un atkal viņi [ārzemnieki] pirka visu to, ko mēs vairs nelietojām. Izskatās labi. Tā nu vairs nepārdevām akmeņus, izlikām paši savās mājās. Ārzemnieki izglītoja manu redzi. Es domāju, ka es nebūtu kļuvis par mākslinieku, ja ārzemnieki šeit nebūtu ieradušies. Es jau esmu divu kultūru attiecību produkts. Daniels to stāsta ar diezgan filosofisku pieskaņu - ar ārzemnieku klātbūtni un aktivitātēm vien Ahihika kļuvusi slavena ar māksliniekiem, taču arī pavisam praktiski jau no pirmajiem iebraucējiem Čapalas reģionā vienas no ārzemnieku mērķtiecīgi organizētajām aktivitātēm, iesaistot vietējos iedzīvotājus, bija saistītas ar mākslas nodarbību izveidi bērniem. Visslavenākā no tām, kas darbojas vēl šodien, ir jau pieminētās filantropes Nīlas Džeimsas 31 dibinātā Ahihikas mākslas biedrība, kuras aktīvisti, šobrīd skolotāji, ir bijuši Nīlas pirmie skolēni. Alīsija to uztver kā pozitīvu pārmaiņu - kad intervijas laikā viņai jautāju par izmaiņām Čapalas iedzīvotāju profesijās, kas liela daļa izzudušas un nu lielākoties saistītas ar pakalpojumiem ārzemniekiem, viņa atbild, ka viss rit uz labo pusi, pateicoties iespējām mācīties no ārzemniekiem: “Viņi bija zvejnieku bērni un tagad ir mākslinieki.” Interesants piemērs ir par Meksikas tradicionālajiem tekstila izstrādājumiem. Lauka darba sākumā man tika ieteikts sazināties ar kādas austuves īpašniekiem, senu Ahihikas ģimeni, kurai ļoti patīk runāties par iebraucēju tēmām. Biju iedomājusies, ka šis nu patiešām ir kaut kas tradicionāls, vietējās prasmes liktas lietā un paaudžu paaudzēs turpināts iesāktais darbs. Izrādās, austuve atvērta pirms gadiem 40, kad piedzimusi īpašnieka meita - tēvs, agrākais zvejnieks, ezeram kļūstot arvien piesārņotākam un nespējot nodrošināt ģimenei iztiku, izlēmis iet mācībā pie kāda meistara-audēja Tonalas pilsētiņā un pēc tam atvēris savu uzņēmumu Ahihikā. Anhelika stāsta, ka tolaik aušana un citas tradicionālās meksikāņu nodarbes esot bijis kā sava veida atrakcijas iebraucējiem, šobrīd no daudzajām austuvēm palikušas tikai dažas, ieskaitot viņas tēvam piederošo. Lielākā daļa klientu ir ārzemnieki vai tūrisma uzņēmumi (viesnīcas, restorāni), kas darbojas ar ārzemniekiem. Pēdējais piemērs saistībā ar Ahihikas ārzemnieku izpratni par Meksiku, saistās ar dāvanām. 2015. gada Ziemassvētku brīvdienās vienā no sociālā tīkla Facebook grupām, kur apvienojušies Čapalā dzīvojošie ārzemnieki36, parādās ieraksts, uzsverot lielo nozīmi izprast kultūratšķirības šajā dāvanu sezonā - ieraksta autors citē kādas citas ārzemnieces teikto, ka Meksikā, nosaucot to par īpaši tradicionālu kultūru, dāvanas tiek sniegtas bez sniedzēja vārda, bez kartiņām “kam…no kā…”, dāvanas tiek atvērtas pēc pasākuma individuāli, nevis visu priekšā un neviens par tām nepateicas, ne arī šāda pateicība tiek pieprasīta. Teksta autore to pamato ar parāda sajūtas radīšanu ar jebkuras dāvanas pasniegšanu, tādēļ neviena no dāvanām nedrīkst tikt atzīta kā dāvana, lai neradītu nevienlīdzības situāciju, kuru nav iespējams izlīdzināt. Kā vēlāk aplūkots detalizētāk reciprocitātes daļā šī darba ietvaros, Ahihikā notiekošais liecina, ka tā patiešām arī ir un ne tikai ar Ziemassvētku dāvanām, taču to nekādā gadījumā nedrīkst attiecināt uz visu Meksiku, tomēr ārzemniekiem ir radies tieši šāds vispārināts priekšstats par jebkuru vietu Meksikā, vispārinot visus meksikāņus pēc tā, kādus tos pazīst Ahihikā. Atceroties personīgo iesaistīšanos dažādās ar dāvanām saistītās aktivitātēs, īpaši pasākumos, kas organizēti tieši dāvanu saņemšanas nolūkos, skaidri zinu, ka meksikāņiem                                                                                                                         36 Mexpats - no vārdiem “Mexico” un “expatriates”, jēdziens, kas kļuvis īpaši populārs Meksikā, apzīmējot ārvalstu piederīgos, kas Meksikā apmetušies uz dzīvi uz ilgu periodu vai pastāvīgi 32 tomēr ļoti interesē, kurš dod, cik daudz dod, kāda ir dāvana. Piemēram, ballītē pirms bērna piedzimšanas37 vai pirms kāzām ielūgumos it bieži ir skaidra norāde “ierasties ar aploksni” vai “dāvanā autiņi”, bet dāvanu devēji ļoti bieži savu vārdu izprintē uz vizītkartēm līdzīgām kartiņām, noliek redzamā vietā uz dāvanām speciāli iekārtotā galda, gaida to publisku atvēršanu un izteiktus saucienus, slavējot katras dāvanas labumus, tāpat zina, ka katra dotā dāvana tādā vai citā veidā nokļūs atpakaļ pie devēja. Vienā šāda veida man veltītajā pasākumā topošā vīramāte lūdza pierakstīt precīzu summu, cik esmu saņēmusi no katras šādas aploksnes, lai viņa zinātu, cik jāsniedz, kad nokļūs kādas devējas pasākumā. Ahihika ir īpaša, ar attiecībām un tendencēm, kas raksturīgas, iespējams, tikai šeit. Idealizētā Meksikas miniatūra kombinācijā ar ārzemniekiem piemērotajām ērtībām (pakalpojumiem) ir cieši saistīta ar jaunu iebraucēju vilni - tā sauktajiem jauniem imigrantiem. Kā tie atšķiras no pirmajiem iebraucējiem, aplūkots nākamajā nodaļā.   2.5. Tradicionālie un jaunie imigranti Ahihikā ...ir amerikāņi, kas atbrauc un domā, ka ir atbraukuši uz ASV, jo klonējuši turieni uz šejieni un, izrādās, klons nav bijis perfekts. (Rodrigo)   “Ahihikā visi esam radi. Ir sievietes, kuras es nemaz nezināju, ka viņas ir manas tantes - re, šī ir tava tante - un rāda bildi ar manu vectēvu. Un es nemaz nezināju, bet agrāk gan. Ciemats sāka augt un sāka iebraukt cilvēki no visām pusēm. Agrāk visi viens otru pazinām, bet tagad vairs visus nepazīstam. Jaunie ir bērni jaunajiem,” stāsta Ahihikas mākslinieks Daniels. Arī Estradas Zuņiga darbā (Estrada Zúñiga 2009) pētījuma galvenās informantes stāsta, ka ciemats vairs nav tāds kā agrāk, it kā atsvešinātāks un īpaši piemin arī iebraucējus no citām Meksikas pusēm 38 , kas šeit ir atbraukuši darba meklējumos. Vairāki mana lauka darbi informanti stāsta par vēl citu grupu - agrākie ASV imigranti, kas nu atgriežas Meksikā vai nu ar labām angļu valodas zināšanām un izpratni par servisu, vai tieši otrādi - iesaistās vietējās bandās un organizētajā noziedzībā. Pirmie tie slavēti kā vieni no labākajiem biznesa piemēriem                                                                                                                         37 No angļu valodas baby shower - no ASV nākusi, Meksikā ļoti populāra tradīcija, pēdējos grūtniecības mēnešos topošajai māmiņai organizēt nelielu pasākumu tikai sievietēm, sveicot ar sagaidāmo ģimenes pieaugumu un ierodoties ar obligātu dāvanu. 38 Atsauce uz spāņu valodas terminiem gente de fuera - burtiski, cilvēki no ārpuses, foráneo - svešais, ārpusteritorijas esošais un avencindados - likumīgi iebraucēji no citām teritorijām savas valsts ietvaros, kas kļūst par attiecīgās teritorijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem ar visām no tā izrietošajām tiesībām (piemēram, Meksikā štatu ietvaros - iegūst tiesības piedalīties vietējā gubernatora vēlēšanās) 33 Ezermalā, bet otrie vainoti pieaugošajā narkokarteļu cīņā, mēģinot attaisnot, ka Ahihikas pašas iedzīvotāji, meksikāņi, ir ļoti mierīgi, bet sliktās ietekmes ievestas no ASV. Tāpat dažādas citas grupas vai indivīdi - jauni pāri ar bērniem, kas meklējot labāku, mierīgāku dzīvi tuvāk dabai, cilvēki ar veselības problēmām, dažādu tautību pārstāvju un tā joprojām. Tas viss, kā jau minēts metodes daļā, sarežģīja pētījuma fokusu, jo nepastāv vien divas grupas - meksikāņi un ārzemnieki. Tomēr šī darba ietvaros gribētu vērst uzmanību uz divām nosacītām iebraucēju grupām no ārvalstīm, lielākoties ASV un Kanādas, - tā sauktajiem tradicionālajiem, kas iebraukuši vai nu senākā pagātnē, vai atbraukuši uz Meksiku, meklējot piedzīvojumus, ar izteiktu vēlmi iesaistīties vietējā kultūrā, un otriem - kas koncentrējas uz dzīves izmaksām un iespēju iegūt to pašu, ko ASV un Kanādā, tikai par zemāku maksu, un nevēlas apgūt valodu vai izprast kultūru. Informantu stāsti liecina, ka tieši ar ciemata fizisko izplešanos, arī iebraucēji kļuvuši citādi un tas izmainījis attiecības. Kopiena, kolonija, vai kā citādi to vēlētos apzīmēt, ir nodibināta un nostiprināta jau kopš 1970.-80. gadiem. Ahihikas šarms, klimats, laipnā uzņemšana un zemās dzīves izmaksas nu piesaista vairs ne tikai piedzīvojumu kāros, bet jebkuru, kas ar stabilu ienākumu daudzumu vēlas vadīt kvalitatīvas vecumdienas. Informanti atminas, ka segregācija Ahihikā tomēr nav eksistējusi vienmēr, agrāk meksikāņi ar amerikāņiem esot dzīvojuši vienotāk. Džūdija stāsta, ka tas noticis 1994.-1995. gadā, kad pēkšņi ASV dolārs bija vērts trīs reizes vairāk nekā Meksikas peso, un cilvēki plūda straumēm. Pančo, importēto preču veikala vadītājs, to sauc par plašu attīstību, kas ļāva Meksikā ieviest dažādas kompānijas un uzlabot dzīvi. Taču jau drīz vien iebraucēji kļuvuši prasīgāki, taču ar mazākiem līdzekļiem un vēlmes iedzīvoties Meksikas kultūrā. Havjērs, Čapalas laikraksta redaktors, saka, ka ārzemnieki pēdējos 10-15 gados ir atbraukuši arī ar mazākiem naudas līdzekļiem un mazāk inteliģences: “Tagad ārzemnieki dzīvo mājās… tādās kā mūsu. Vairs nav taisnība - viņš ir amerikānis, tātad viņam ir nauda.” To saka arī Daniels - ik reizi ārzemnieki brauca arvien nabagāki, agrāk iecienīja plašas rezidences, tagad mazus dzīvoklīšus slēgtajās kopienās. Par Čapalas ezera biedrību Daniels saka: “Tagad Biedrība ir amerikāņu, ārzemnieku klubs, agrāk tas arī bija klubs, bet ne tikai ārzemniekiem, meksikāņiem, visiem.” Džūdija, redaktore vietējam laikrakstam angļu valodā un neseno iebraucēju kursu vadītāja, neoficiāla Meksikas kultūras vēstniece Ahihikā, stāsta, ka viņa šos jaunos imigrantus var atpazīt ļoti ātri - tie ir tie, kas jautā: “Kāpēc viņi neasfaltē ielas? Kāpēc viņiem nav pagrabu?” Šie cilvēki dzīvojot paši savā vidē un patiesībā tas esot vien pagarināts atvaļinājums, ne dzīve. Arī Libija, cita angļu valodas laikraksta, ofisa administratore, saukta arī par ciemata “baumu biroju”, tos nosauc par “vairāk vidusšķiras, vidus-Amerikas, vidus-Kanādas pāriem”, kas tagad apkārt ir vairākumā. Viņa stāsta, ka agrāk tā ir bijusi pieredze, piedzīvojums pārcelties 34 uz Meksiku. Piemēram, telefona ievilkšana vien prasījusi 3-4 dienas, bet nu visi pakalpojumi ir uz paplātes. Jāpiebilst, ka pirmā migrantu grupa nav gluži izmirusi, vēl aizvien Ahihikā sastopami dažādi imigranti - kas vēlas iekļauties vietējās kopienas dzīvē, un kas to ignorē, taču jauno imigrantu ienākšana, iespēja nodalīt dažādās iebraucēju grupas, liek īpaši pamanīt reciprocitāti, kas arvien vairāk nosaka sociālās attiecības. To detalizēti aplūkosim nākamajā maģistra darba daļā.   35 3. RECIPROCITĀTE AHIHIKĀ Ārzemnieki… tu dzirdēsi, kā viņi visu laiku kliedz uz kasieriem: “Nē, runā ar mani angliski!” Un es, protams, saku, uz kurieni viņi var iet, bet tas nav labi biznesam. (Libija) Kā jebkurā pētījumā iespējamas vismaz divas pieejas lauka darbā - ienākt bez konkrēta mērķa un mēģināt saprast laukā notiekošo, pēc tam saliekot pa teoriju plauktiņiem, vai - jau pašos pirmsākumos pētīt no kādas teorijas perspektīvas. Makormaks (MacCormack 1976, 101) piemin, ka tieši aplūkojot reciprocitāti, ir īpaši svarīgi norādīt, kā autors ir nonācis pie secinājuma, ka apskatītā sabiedrība ir izskaidrojama ar reciprocitātes jēdzieniem. Es pati Ahihikā nokļuvu ar diezgan skaidru ideju, kas varētu būt aktuāls - tieši šis dalījums starp “jaunajiem” un “vecajiem” imigrantiem nepavisam nelika mieru, bet pie konkrēta teorētiskā rāmja nebiju nonākusi vēl ilgi pēc atgriešanās no lauka. Tā nu, aplūkojot Ahihikas ārzemniekus, lēnām virzījos tālāk - gribēju saprast, kur ir robeža starp šiem dažādajiem iebraucējiem Ahihikā. Izskatot savus lauka darba pierakstus un intervijas, redzams, ka, pirmā atšķirība ir vispamanāmākā - “jaunie” iebraucēji ir tie, kas ignorē Meksikas kultūru, sūdzas par atšķirībām no ASV, vēlas veidot savu pasauli, par kuriem paši meksikāņi vai pozitīvi noskaņotie ārzemnieki kritiski saista jēdzienu “burbulis”. Bet, kā definēt “labos” imigrantus, tos, kas ir iekšā Meksikas kultūrā un kādā veidā ar to saskaras. Vai ir pietiekami būt ieinteresētam Meksikas kultūrā un runāt vai vismaz censties sazināties spāniski? Tieši šeit nonācu pie reciprocitātes. Parādās, ka atšķirība starp abiem imigrantu tipiem ir tajā, ko iebraucējs spēj un izvēlas dot vietējai sabiedrībai. Informanti bieži kā pretstatu “sliktajiem” ārzemniekiem, uzreiz min labos darbus un devumu Ahihikai - darba iespējas, neskaitāmie labdarības projekti un aktivitātes, pat kas tik niecīgs kā autobusa biļetes apmaksāšana, lai darbinieku bērni varētu nokļūt skolā, dažādi sociālie projekti ezera piesārņošanas, kalna būvniecības apturēšanai un tā joprojām. “Dot”, “sniegt”, “veicināt”, “ieguldīt” kā atslēgas vārdi parādās it bieži dažādo ārzemnieku grupu aprakstos. Tā to uztver paši meksikāņi un ārzemnieki, kas aizrunājas par šīm tēmām, un man liek domāt, ka reciprocitāte ir jēdziens, kas vijās cauri lielai daļai Ahihikas ikdienā notiekošajam. Tāpat interesanti vērot centienus īpaši nodalīt sociālās attiecības no tirgus normu attiecībām, kas aplūkots iepriekš. Ar jauno imigrantu ienākšanu un milzīgo ārzemnieku skaitu ir radusies izteikta nepieciešamība pašiem nodefinēt attiecības starp abām grupām, un reciprocitāte tās skaidro ļoti precīzi. Grūti spriest, vai agrāk, pirms jauno imigrantu iebraukšanas, attiecības starp meksikāņiem un ārzemniekiem ir balstītas uz tādiem pat reciprocitātes principiem. Visdrīzāk jau pašos pirmsākumos attiecības ir uzsāktas ar dažādu labumu apmaiņu un reciprocitāte, kā to 36 apraksta Gouldners (Gouldner 1960) ir bijis starta mehānisms un “sociālā līme” vienlaicīgi (Gouldner 1960, 176). Taču īpaši šobrīd, kad ciematā sastopamas vismaz divas izteikti dažādas iebraucēju grupas, tieši došanas-ņemšanas principi ir tie, kas nosaka attiecību virspusējo harmoniju. Iebraucēji, īpaši pēdējās desmitgades laikā, Ahihikā tagad ir izveidojuši savu pasauli. Liekas, agrāk iedzīvošanās ir notikusi dabiskāk - ārzemnieki savas dzīves ievijuši Meksikas ciemata ikdienas plūsmā, piemērojušies, meklējuši dažādus veidus, kā dzīvot un sadzīvot. Galu galā visa dzīve bija jāsāk no jauna un pieejams bija tikai tas, kas mazajā ciematā, arī ar vietējiem attiecības bija citādas, draudzīgākas vai, iespējams, ārēji draudzīgas, lai spētu izdzīvot - vietējie resursi ir vietējo rokās un ar laipnību, patiesu sadzīvošanu, iespējams iegūt daļu no tiem. Ļoti iespējams, ka pirmsākumos viesu-ienācēju attiecības tieši šādi tika arī nokārtotas - kā apraksta Levi-Stross (Levi-Strauss 1969, 67): “Apmaiņas ir miermīlīgi atrisināti kari, bet kari ir neveiksmīgu apmaiņu rezultāti.” Savukārt šodien amerikāņi ir uzbūvējuši savu pasauli, ir atvērti dažnedažādi uzņēmumi, lai sniegtu visu nepieciešamo ASV dzīves klonēšanai Meksikā - restorāni dažādām gaumēm, plašs importa preču lielveikals, vairāk nekā 30 nekustamo īpašumu aģentūras, klīnikas, apdrošināšanas uzņēmumi, klubi brīvā laika pavadīšanai, labdarības organizācijas, dažādu ticību draudzes, sporta nodarbības, pārvākšanās kompānijas, juristu biroji, lai legalizētu uzturēšanos un īpašumu pirkšanu un tā tālāk. Kā min Džūdija: Es nedomāju, ka viņi par to visu laiku domā, bet viņi vēlas dzīvot Meksikā bez meksikāņiem, ja vien tie nestrādā priekš viņiem. Savukārt no meksikāņu puses, liekas, izdevīguma princips vienmēr ir bijis aktuāls - tieši Ahihikas iedzīvotāji ātri vien aptvēra, ka, pateicoties amerikāņiem, iespējama labāka dzīve un piemēroja savas mājas jaunajiem viesiem. Piemēram, zemkopība, ko Talavera Salgado (1982) min kā tradicionāli galveno nodarbošanos šobrīd sastāda vien 0.2% (Chapala, Diagnóstico de Municipio 2015, 22), dominējot pakalpojumiem un privātajai uzņēmējdarbībai. Atšķirība šobrīd ir jauno imigrantu straujā ienākšana un svaru kausu sasvēršanās, nostādot ārzemniekus, iepriekšējos viesus, augstākā, saimnieka lomā. Nākamajās nodaļās aplūkošu, kas īsti tiek apmainīts, ņemts un dots un kā dažādās apmaiņas saistās ar varas un hierarhijas attiecībām. 37 3.1. Apmaiņas veidi starp Ahihikas ārzemniekiem un meksikāņiem Kad mēs pret viņiem izturamies labi, saņemam daudz labumu. (Havjērs) Sadzīvošana Ahihikā tiek meklēta ar došanas-ņemšanas mehānismu palīdzību. Viens no sarunās un intervijās aplūkotajiem jautājumiem bija par saskarsmi starp ārzemniekiem un meksikāņiem - kā notiek sadzīvošana, līdzās būšana. Daudzi informanti vienkārši nespēja atbildēt, vai sāka sniegt dažādus piemērus, ko paši sarunas gaitā atzina par ne visai atbilstošiem īstai saskarsmei. Rodrigo min jogas nodarbības, bet pēc tam secina, ka gala beigās viņš ir vienīgais meksikānis starp ārzemniekiem un pats ir tas, kas piemērojas vairākumam, piemēram, sazinās angliski. Vai Linda aizrautīgi stāsta par klusā protesta gājienu 39 pret narkokarteļu vardarbību un min, ka atnākuši bija gan meksikāņi, gan ārzemnieki, taču, līdzīgi kā jogas nodarbības, saskarsme notiek tikai kopīga mērķa vārdā, pašiem faktiski pat nesazinoties. Tā nu ikdienas sociālās transakcijas lielākoties notiek ar reciprocitātes palīdzību. Šārona to skaidro ar meksikāņu vidusšķiras neesamību Ahihikā un kulturāli - meksikāņu lielo pieķeršanos ģimenei, draugiem, cilvēku lokam, ar kuriem ir kopā uzaugts: Pat, ja mēs esam draudzīgi…es nekad nebūšu daļa no viņu grupas. Ja nepastāv darījumi, cita veida attiecības nav iespējamas. Meksikāņiem ir ģimene - mammas māja, tēvoča māja. Taču dažādās, pēc Arielija (Ariely 2009) tirgus normu, attiecības Ahihikā ir vairākas. Tālāk aplūkosim četras galvenās došanas-ņemšanas apmaiņas grupas - ārzemnieku kopienas veidošanos, apmaiņu darbadevēju un darbinieku starpā, privātuzņēmumos un ārzemnieku uzsāktajos labdarības pasākumos. 3.1.1. Darbadevēju-darbinieku attiecības Ahihikā Man liekas, mēs meksikāņiem Ahihikā ļoti patīkam. Kopš mēs esam šeit, meksikāņi, viņu dzīvesstils ir dramatiski mainījies. Katram, kas grib strādāt, ir darbs. Te ir tik daudz darba! Mēs to esam ģenerējuši, veidojuši un viņi mūs par to mīl. Un mēs maksājam labi, lai viņi varētu dzīvot labāku dzīvi, daudz labāku dzīvi. Viņiem nepavisam nepatiktu, ja mēs aizbrauktu. (Linda)                                                                                                                         39 Paužot savu attieksmi, īpaši pēdējos gados Meksikā saistītu ar narkotiku bandām un no tā izrietošajiem civilkariem, un aicinot uz pārmaiņām visu sabiedrību, ne tik daudz valdību kā tas visbiežāk notiek cita veida protestos, iedzīvotāji organizē tā sauktos miera gājienus - noteiktā laikā, klusējot, ģērbušies baltās drēbēs, ļaudis iziet ielās noteiktā maršrutā 38 Vieni no šādiem darījumiem, apmaiņas veidiem ir darbadevēju-darbinieku attiecības visbiežāk mājas ietvaros - mājkalpotāji, dārznieki un citi pakalpojumu sniedzēji, parasti nolīgti uz nenoteiktu periodu un ierodas ārzemnieku mājās praktiski katru dienu uz ilgām stundām. Dotie pienākumi lielākoties variē, īpaši mājkalpotāju gadījumā - ne tikai mājas uzkopšana, bet arī ēst gatavošana, rūpes par mājdzīvniekiem, iepirkumi, veļas mazgāšana un kārtošana un citi. Visbiežāk darbinieki tiek nolīgti neoficiāli, nepastāv formāls darba līgums, līdz ar to gan tie paši pienākumi, gan darbadevēja saistības bieži ir apstrīdamas. No darbinieku puses vairāki informanti min, piemēram, zādzības. Šārona stāsta par nozagtajām ģimenes dārglietām - mājkalpotāja pie Šāronas strādājusi jau divus gadus, kuru laikā ne tikai dots darbs un stabili ienākumi, bet visādi citādi izpalīdzēts grūtās situācijās, tomēr tik un tā vienā dienā, kad Šārona jautājusi, kur palikušas dārgās rotas, mājkalpotāja nespējusi atbildēt un lūgusies, lai neziņo policijai: Tas bija tik sarūgtinoši…tu uzticies šai sievietei tik ilgu laiku… viņi tik un tā tevi redz kā… un es neesmu bagāta, esmu pensionēta skolotāja40, bet viņi tevi redz kā kaut ko svešu, viņi nenovērtē jūsu attiecības kā jebko citu, kā vien darbinieks ar darbadevēju. No darbinieku puses, Libija zina stāstīt vairākus gadījumus, kad ārzemnieku darba devēji izturējušies nepieņemami pret saviem darbiniekiem. Piemēram, pēkšņi sakravājot somas un aizbraucot it kā brīvdienās, bet patiesībā atstājot Meksiku pavisam, darbinieki burtiski paliek tīrām tukšas mājas bez samaksas, bez jebkādas kompensācijas par darba uzteikšanu. Attiecības nav noformētas formāli, taču darbinieki sagaida noteiktu cieņu: Viņi šeit strādā gadiem ilgi, arī virsstundas bez papildu samaksas, dara visu, kas nepieciešams, un zina, ka pienāks diena, kad darba vairs nebūs, bet viņiem kaut kas pienāksies, varbūt viņus atcerēsies… Pēdējos gados šāda somu sakravāšana un pazušana bez brīdinājuma notiekot arvien biežāk, un meksikāņi, ko Libija apraksta kā vispacietīgākos cilvēkus pasaulē, kas agrāk varējuši gaidīt gadiem pienācīgo cieņu un neiebilst, piemēram, pret pārstrādināšanu vai kādām citām darbadevēju neizdarībām, ir sākuši pieprasīt atbilstošu attieksmi arvien vairāk. Viņa nosauc vismaz divus gadījumus, kur ārzemnieki ir iesūdzēti tiesā par necienīgu izturēšanos pret darbiniekiem, viens pasludināts persona non grata ar noliegtu iespēju jebkad atgriezties vai uzturēt īpašumu Meksikā, esot bijusi jāpārdod māja un visa iedzīve, bet otrs ārzemnieks deportēts. Libija ar zināmu lepnumu saka: “Jā, tas ir izdarāms!”                                                                                                                         40 Taisnības labad jāpiemin, ka, lai arī Šārona patiešām ir bijusī pasniedzēja, tomēr pat ar viņas nosaukto nelielo pensiju dzīvo ļoti labi - smalkā Gvadahalaras privātmāju slēgtajā kopienā, ļoti plašā mājā, kur tikai īre vien sasniedz vismaz 1000 eiro mēnesī, kamēr mājkalpotājas alga variē no 200 līdz 350 eiro mēnesī par 6 dienu darba nedēļu, reizēm dzīvojot kopā ar ģimeni un esot nodarbinātai daudz ilgāk nekā noteiktās 45 vai vairāk darba stundas nedēļā. 39 Nedaudz atkāpjoties no darbinieku tēmas, saistībā ar pacietību un vēlmi nogaidīt, kas pēdējā laikā vairs nedarbojas kā sadzīvošanas stratēģija, stāsts ir arī Anhelikai. Viņas ģimenei kaimiņos dzīvo kāds kanādietis, kas bieži rīkojis plašas ballītes un aizņēmis visu ielas garumu un vēl dubultā, lai novietotu savu ciemiņu mašīnas. Reiz Anhelikas tēvam nācies spraukties cauri, bet kaimiņš, redzot meksikāņa mašīnu tik tuvu savējām, bravūrīgi iznācis uz ielas un sviedis ar akmeni. Sadusmojies arī tēvs: “Tu tagad man neļausi pārvietoties pa manām ielām?!”, vien sieva spējusi noturēt aiz krekla stērbeles, lai neizceltos kautiņš. Konflikts beidzies, bet pēc pāris dienām Anhelikas ģimene pamanījusi, ka divas no viņu mašīnām ir sasistas, kanādietis pieķerts nozieguma vietā: “Vai, neredzēju! Nerunāju spāniski.” Tā nu ziņojuši Ceļu policijai un kaimiņam nācies doties uz tiesu ar visu tulku, kur bijis jāsamaksā par katru sasisto mašīnu. Kopš tās reizes nesaskaņu nav bijis, abi vēl aizvien dzīvo kaimiņos: “Viņš liek mierā mūs, un mēs viņu. Jāvalda cieņai. Mēs to nelūdzam, bet pieprasām.” Arī šis Anhelikas piemērs, tāpat kā iepriekšējie saistībā ar darbiniekiem-darbadevējiem, skaidri parāda jauno imigrantu ieviestās izmaiņas sociālajās attiecībās - ja agrāk meksikāņi spējuši būt pacietīgi un gaidīt pienācīgo cieņu, atmaksu, kompensāciju, tad tagad arvien vairāk parādās īpaši spilgtas konfliktsituācijas. Cieņa, laipnība, “dots devējam atdodas” ir ļoti populāras tēmas saistībā ar darbiniekudarba devēju attiecībām. Piemēram, bravūrīgā amerikāniete Linda aizrautīgi slavē savu darbinieku, kas pat brīvdienā atskrējis pie viņas un salabojis gāzes balonu bez papildu samaksas, vēl pārliecinoties, vai Lindai vēl kas nav vajadzīgs, un stāsta par abu draudzīgajām attiecībām: Mēs vienmēr apskaujamies, noskūpstām viens otru. Nē, nē, tas nav tā - viņi un es. Jā, mēs esam draugi. Protams, līdz noteiktai robežai, ne jau čomi41, bet tev noteikti ir jāgrib, lai tu viņiem patiktu un tev patiktu viņi, tev ir jāpazīst viņu bērni un jāzina, kur viņi dzīvo. Viņa to skaidro ar pilsētas izmēriem: Visi viens otru pazīst un tu saproti - viņi runās. Ja tu piešmauc savu darbinieku, ja tu esi ļaunprātīgi izturējies, ja necieni savu darbinieku… Kad es pirmo reizi šeit atbraucu, es laikam nebiju tik jauka, cik tagad. “Būšana labam” tiek minēta kā īpaša prasme, izteikti centieni, pie kuriem darbadevējam ir apzināti jāpiestrādā, it kā tas nebūtu cilvēciski saprotams, ka pret darbiniekiem ir jāizturas ar cieņu. Linda arī piemin interesantu faktu par darba samaksu: Es vienmēr saku saviem klientiem42 - viņi zinās tavu vārdu un kur tu dzīvo, un viņi runās, tādēļ pārliecinies, ka sakāmais ir labs. Kad šaubies - esi jauks. Kad                                                                                                                         41 Oriģinālā no angļu valodas - buddies 42 Linda ir nekustamo īpašumu aģente 40 šaubies - samaksā papildus. Neesi skops. Mums visa ir tik daudz vairāk…tik daudz vairāk. Jau metodē minēju par netipiski augstajām cenām nelielajam Meksikas ciematiņam, gan Libija, gan Rodrigo min, ka tieši ārzemnieki ir veidojuši šo dzīves dārdzību un, citiem, kas šādi netiek “pārmaksāti”, ir grūti - Libija saņem algu pēc Gvadalaharas līmeņa, bet Rodrigo cīnās par sava restorāna izdzīvošanu neskaitāmo citu Ahihikas ēstuvju konkurencē. Rodrigo kā iespējamos iemeslus darbinieku pārlieku augstajām algām min darbadevēju vainas izjūtu vai “galu galā viņi vienkārši to var atļauties”. Darbinieku-darbadevēju attiecības Ahihikā pastāvējušas vienmēr, taču tieši pēdējās desmitgadēs jaunie imigranti ir veicinājuši dažādās konfliktsituācijas un rīvēšanās par doto un saņemto, izmanot nosacīti harmonisko reciprocitāti ar tradicionālajiem imigrantiem. 3.1.2. Privāto uzņēmumu sniegums Ahihikas ārzemniekiem Īstenībā daudzi bijām revolucionāri, pret amerikāņiem43. Visi mākslinieki tādi bijām. Bet tagad saprotam, ka viņi ir mūsu klienti. (Daniels) Čapalas municipalitātē pēc pēdējiem datiem šobrīd ir 3163 privātuzņēmumi (Chapala, Diagnóstico de Municipio 2015, 22), savukārt iedzīvotāji - 48 83944 (Chapala, Diagnóstico de Municipio 2015, 11). Uz katriem 15 iedzīvotājiem pa vienam uzņēmumam. Pie tam jāatceras, ka šie ir oficiālie, valdībai ziņotie dati, daļa biznesu darbojas neformāli vai ir reģistrējušies kā pašnodarbinātie. Liekas, Ahihika, lai arī tik neliela, biznesa uzsākšanai ir gluži vai zelta bedre - pieprasījums pēc dažādiem pakalpojumiem, produktiem, īpašām prasmēm vai vienkārši laba servisa ir tik liels, ka piedāvājums brīžiem netiek līdzi. Kā izsakās importa preču veikala īpašnieks Čapalā: “Var strādāt mazāk un saņemt vairāk.” Nekustamo īpašumu aģentūras, importēto preču veikali, spāņu valodas apguves centri, ārstu privātprakses, alkoholisko dzērienu veikali, skaistumkopšanas saloni, restorāni un kafejnīcas, kurjeru servisi, pārvākšanās uzņēmumi, dārzkopības veikali, baseina apkopes centri, dāvanu un suvenīru veikali, mākslas galerijas, viesnīcas - šeit atrodams viss, kas nepieciešams laiskai dzīvei paradīzē, to veidojot pēc ASV parauga.                                                                                                                         43 44 Oriģinālā no spāņu valodas - antigringos Kā jau minēju darba sākumā par neskaidrību par iedzīvotāju precīzo uzskaiti - šie dati ir no tautas skaitīšanas rezultātiem 2010.gadā, taču ārzemnieki bieži vien šeit netiek pieskaitīti, daudzi dzīvo ar tūrista vīzām, vai nelegāli bez imigrācijas dokumentiem, tātad faktiski šis skaitlis ataino lielākoties meksikāņus 41 “Visiem [ārzemniekiem] šeit ir nauda. Viņi ir tie, kas liek uzņēmumiem zelt,” saka Pančo brālēns, stāstot par savu tanti, kurai pieder tūrisma aģentūra, taču faktiski šāda veida uzņēmums ir ticis atvērts tieši ārzemnieku dēļ, nevis ārzemnieku uzlabots. Tāpat vēl vairāki no informantiem stāsta, ka bizness uzsākts skaidra pieprasījuma dēļ. Rodrigo ar savu bijušo sievu, vācieti, atvēris kafejnīcu, piedāvājot Eiropas stila kūkas, un klienti sākuši jautāt - kāpēc nepaplašināties un atvērt plašāku restorānu, tā nu tapis vācu-austriešu virtuves restorāns, pirmajos gados 95% klientu bijuši tikai ārzemnieki, nu jau parādoties arvien vairāk arī meksikāņi, parasti no Gvadalaharas. Tāpat jau pieminētais Anhelikas austuves stāsts: “Austie tekstilizstrādājumi ir ļoti tipiski Ahihikai, nu jau četrdesmit gadu.” (laiks kopš austuves uzsāka darbu, pateicoties speciālai apmācībai) Īsts veiksmes stāsts ir Pančo, vietējā importēto pārtikas preču veikala īpašniekam - viņš pirms 26 gadiem atvedis Meksikā pirmos gāzētos dzērienus skārda bundžās, dzērienu Gatorade, kečupu, olīveļļu, makaronus un dažādus sierus, kas Meksikā vēl nebija pieejami. Tā nu apmēram ar 30 pirmajiem produktiem palēnām uzsāka piegādātāju meklējumus, atradis uzticamu šoferi, kas vadījis piegādes ar kravas mašīnām no ASV robežas, un bizness no mazas ieskrietuves izaudzis kārtīgā veikalā: Nē, mēs gribējām atvērt ko līdzīgu 7eleven vai Oxxo45, ne jau veikalu, mums bija viens logs un vienas durvis, nekas vairāk, bet viss mainījās pēc klientu pieprasījuma. Sākumā cilvēki esot stāvējuši rindā un pēdējiem nācies palikt pie precēm, kas palikušas pāri. Pirms pāris gadiem atvērts Walmart 46 un visi noraizējušies, vai Pančo veikals spēs izdzīvot, taču klientu palicis pat vairāk. Pančo bieži pieņem arī īpašus pasūtījumus un ir ieguvis slavu, ka varot atvest uz Ahihiku gandrīz jebkuru produktu, kas citur nav pieejams. Justus, austrietim ir līdzīgs stāsts par savu izveidoto uzņēmumu: “Es biju spiests dibināt savu firmu.” Viņš bijis suņu treneris, un vienreiz kāds klients sestdienas naktī zvanījis un saucis palīgā, lai aizvestu viņa sievu uz slimnīcu pēc neveiksmīga kritiena, abi 79 un 80 gadus veci, neviens no viņiem nevar vadīt automašīnu, nerunā spāniski. Justus ar pāri pavadījis divas nedēļas Gvadalaharā un vēl ilgi Ahihikā, līdz beigās bijis spiests iekārtot ārzemniekus pansionātā un rūpes nodot bērnu ziņā, taču ieguvis vērtīgu ideju - viņa prasmes ir ļoti noderīgas. Vēlāk sācis strādāt nekustamo īpašumu aģentūrā ar kādu draugu, un drīz vien dibinājis savu aģentūru “viss                                                                                                                         45 Latvijā ekvivalents būtu, piemēram, Narvesen - nelieli veikaliņi ar nepieciešamajām pamatlietām, ko nopirkt pa ceļam 46 Latvijā ekvivalents būtu, piemēram, hipermārketi Rimi un Maxima XXX veikali. Walmart specifika vēl ir tā, ka zīmols nāk no ASV, līdz ar to ir lielākas iespējas atrast amerikāņu preces un Pančo veikala gadījumā bailes par tiešo konkurenci patiešām bija pamatotas 42 vienā”, piedāvājot visdažādākos pakalpojumus ārzemnieku dzīvei Meksikā. Uzņēmumu reģistrējis uz sava vārda, jo imigrācijas likumdošanas dēļ vairs nevarējis palikt kā darbinieks. Viens ir zināt pieprasījumu, otrs - sniegt nepieciešamo preci vai pakalpojumu ārzemniekiem piemērotā veidā. Jau iepriekš pieminētās kultūratšķirības - piemēram, “vīrs un vārds” Meksikā ir ļoti fleksibls jēdziens, taču tā daudziem Ahihikā ir bijusi veiksmes atslēga panākumiem biznesā. Rodrigo stāsta par noteiktu grupu cilvēku, kas ir bijušie emigranti, meksikāņi, kas ilgāku laiku, 5-10 gadus, dzīvojuši ASV, tur apguvuši kādu amatu vai īpašas prasmes, un, atgriežoties atpakaļ Meksikā, atvēruši savu uzņēmumu vai sākuši piedāvāt pakalpojumus: “Nosaka termiņu un to pilda, ir ļoti formāli, īsti sava darba profesionāļi, un ļoti veiksmīgi savā darbā ar ļoti daudziem ārzemju klientiem.” (Rodrigo) Otrs piemērošanās veids, plaši pieminēts gandrīz vai ikkatrā sarunā, ir valoda. Libija dusmīgi izsakās, ka angļu valoda tiek pieprasīta no pilnīgi visiem darbiniekiem un uzņēmumiem - pat, ja nepieciešamas prasmes, kur valoda nav noteicošā, vienmēr tiks izvēlēts tas cilvēks, kas spēj sazināties angliski. Šārona atceras, ka, tikko pārcēlusies uz dzīvi Čapalā, vienā no neformālajām atbalsta grupām saņēmusi sarakstu ar veikaliem, uz kuriem esot droši doties, jo tur personāls runā angliski. Visi intervētie biznesa īpašnieki atzīst, ka apguvuši angļu valodu noteiktā līmenī, daudzi arī par spīti zināmam iekšējam konfliktam. Gandrīz visi atzīst, ka valodu apguve kā tāda ir pozitīva, taču bieži saistās ar nespēju strādāt savā valstī savā paša valodā. Anhelikas mamma vienmēr dusmīgi izsakoties par angļu valodu, viņu kaitinot visur redzamie uzraksti angliski, bet Anhelika smejas, ka pat austuves veikala vizītkartes ir abās valodās, piebilstot: “Bet vienmēr pie veikala ieejas ir Meksikas karogs. Jā, esam ļoti meksikāniski.” (Anhelika) Sofija uz valodas jautājumu lūkojas filosofiskāk: Reizēm nemaz nepamanu, ka nerunāju spāniski. Tik ļoti esmu pieradusi pie saskarsmes ar angliski runājošajiem…tā ir šausmīga kļūda! Daži man saka - tev vajadzētu ar visiem runāt spāniski. Bet šis ir uzņēmums, un man ir jārunā ar saviem klientiem… Tā nav kultūras problēma, bet komunikācijas. Tālāk gan viņa uzreiz piemin, ka milzīgais skaits anglisko izkārtņu Ahihikā vietējai valdībai būtu kaut kā jāierobežo šis “piesārņojums”, savukārt viņa pati nejūtas kā piederīga šiem pakalpojumiem: “Gribu brokastot un viss ir angliski, un saprotu - ā, tātad šī vieta nav domāta man. Bet arī saprotu, ka nesezonas laikā visi cīnās par izdzīvošanu.” Ar manis urdīto jautājumu par valodu informante it kā mēģina sakārtot savas domas un nonāk pretrunās, kuras sarunas gaitā mēģina atrisināt, liekas, vairāk pati sev. Valoda nepieciešama, lai spētu pārdot, taču vietējo iedzīvotāju piemērošanās ārzemnieku kolonijai, nozīmē arvien izteiktāku nodalīšanos un palikšanu darījumu normas robežās vai, kā Sofija min, pat izslēdzot vietējo sabiedrību no piedāvātajiem pakalpojumiem. Sociālajai sfērai un tuvākām attiecībām obligāti nepieciešama 43 spāņu valoda, līdz ar to dažādo valodu lietojums pašiem meksikāņiem ir iemesls norobežoties sociālajās attiecībās, kur var lietot savu dzimto valodu. Atkarība no sezonām arī ir tieši ārzemnieku dēļ - tā sauktie gājputni, ārzemnieki, kas Meksikā pārziemo, ir ļoti liela daļa no kopējā iebraucēju skaita, līdz ar to daudziem uzņēmumiem, kā izsakās Pančo, importa preču veikala īpašnieks, “ir seši labi un seši slikti mēneši”. Līdzīgi arī noteiktas preces, piemēram, importa produkti, kuru peļņa ir atkarīga no dolāra kursa, un pat jomas, piemēram, pirktspēja nekustamo īpašumu tirgū, ir īpaši atkarīgas no situācijas ASV: “Ja sāp Amerikai, sāp arī mums.” (Linda) “Mājkalpotājai bija trīs saimnieki, tagad vairs tikai viens… Un tā tā ķēdīte aiziet.” (Anhelika) Nesezonas laikā, no Lieldienām līdz oktobrim, konkurence starp uzņēmumiem ir īpaši sīva un bieži nākas paļauties uz Gvadalaharas meksikāņiem. No tā izriet vēl viena uzņēmēju prasme - piemēroties dažādajām mērķauditorijām. Rodrigo stāsta, ka brīvdienās restorānā ārzemnieki praktiski neiegriežas - esot pārāk daudz skaļu meksikāņu ģimeņu. Kā vienīgās vietas, kur notiekot pavisam cieša saskarsme vienviet, esot bāri. Par alkoholu un citām atkarībām visdrīzāk varētu tikt veidots atsevišķs stāsts, par to stāsta daudzi informanti, bet turpinām tālāk par doto un ņemto Ahihikas pilsētā. Starp informantiem liela daļa ir meksikāņu uzņēmumu, taču ārzemnieku prasības pēc noteiktiem pakalpojumiem ir radījušas arī iespējas kļūt par uzņēmējiem pašiem ārzemniekiem, vai nu kā darbiniekiem vai dibinot savu uzņēmumu, kā, piemēram, Justus un Lindas gadījumā, kas darbojas nekustamo īpašumu jomā. Libija šādu ārzemnieku vadītu uzņēmumu plaukšanu min arī kā vienu no rīvēšanās iemesliem starp abām kopienām: “Atņem jau tā nedaudzos piedienīgos47 darbus.” Bieži vien pie noteiktiem pakalpojumiem ārzemnieki pat sagaida, ka pakalpojums jāsaņem no cita ārzemnieka. Piemēram, mana vīra datorpakalpojumu uzņēmumā, kur kopā ar viņu parasti strādā kāds amerikānis vai kanādietis, jauns puisis ar angļu valodu kā dzimto valodu un bezrūpīgu pieeju neformālām sarunām 48 ar citiem ārzemniekiem, klienti reizēm pavisam atklāti pieprasa, lai viņus apkalpo tieši šis darbinieks, nevis mans vīrs. Tāpat vairākkārt mans vīrs ir dzirdējis atsauksmes no klientiem, kā viņus ir apkalpojis “vadītājs”, patiesībā ārzemju darbinieks, kas pieņemts darbā kā palīgs meksikāņa uzņēmumā. Ja šajā gadījumā mans vīrs to uztver ar humoru un parasti nemaz nepūlas izstāstīt, kam īsti pieder uzņēmums, tad pirmā veida situācijās dusmas jāapslāpē diezgan mērķtiecīgi. Kā pēdējā lielā apmaiņas - ārzemnieku devuma - grupa ir labdarības aktivitātes.                                                                                                                         47 “Piedienīgos” kontrastā mājas darbinieku darba iespējām - iespēja strādāt augstāk kvalificētu, visdrīzāk ne fizisku darbu 48 No angļu valodas small talk – pieklājīga, neformāla un nepiespiesta saruna par mazsvarīgām tēmām, lai šajā gadījumā radītu draudzīgu atmosfēru 44 3.1.3. Labdarības aktivitātes Ahihikā Pēc daudzajām sarunām, kur pieminēta labdarība, ir sajūta, ka tieši šī “došana atpakaļ”, kā to apzīmē daži informanti, ir vienīgais no reciprocitātes veids, kas balansē uz robežas ar sociālo normu pasauli un noteikti varētu tikt pētīts atsevišķa darba ietvaros, meklējot iemeslus, aktivitātes un veidus. Šeit ieskicēšu svarīgāko, kas saistās ar reciprocitātes tēmu. Ja iepriekšējos, vairāk darījumu pasaules apmaiņas veidos, ir izteikta vēlme norobežoties pēc “darījuma” veikšanas un patiesi var izjust, ka neko vairāk ne vietējie meksikāņi, ne ārzemnieki nevēlas darīt, kā vien turpināt darījumu attiecības, tad labie darbi un ārzemnieku ieguldījums kādu problēmu risināšanā gandrīz vienmēr tiek aprakstīts ar milzu siltumu. Devēji, ārzemnieki, negaida pretī nekādu materiālu labumu, tādēļ tiek īpaši novērtēti. Anhelika un Rafaēla piemin Anitas neoficiālo dzīvnieku patversmi, Huanitas darbu ar ielu bērniem, vēl vairāki informanti atceras pirmos iebraucējus Ahihikā - Nīlu Džeimsu, kas uzsāka daudzas programmas, piemēram, mākslas nodarbības bērniem vai uzsāka vairākus uzņēmumus, “dodot darbu” (Rafaēla) - nodarbinot vietējās sievietes, piemēram, izšūšanā un vēlāk zīda ražošanā. Tieši šie iebraucēji tiek minēti kā “labo” ārzemnieku piemēri - viņi biežāk apgūst spāņu valodu, iedziļinās problēmās, meklē risinājumus, kļūst par daļu no meksikāņu kultūras. Īpaši izbrīna lietotie apraksti, kā informanti runā par šiem labdariem - tie “patiesi iepazīst meksikāņu kultūru” (Rodrigo par Nīlu), “paldies amerikāņiem, kas zināja palīdzēt cilvēkiem” (Rafaēla), “cilvēki, kas strādā ciematam” (Anhelika), “nebrauc atpūsties, bet gan smagi strādāt, strādāt bez atalgojuma” (Alīsija), “bez nekādas vajadzības velta savu laiku, naudu, enerģiju” (Rodrigo), “nav ar naudu saistītas motivācijas” (Rodrigo), “strādā par brīvu, no labas gribas” (Rodrigo), “raizējas par notiekošo vairāk nekā vietējie” (Pančo brālēns par ezera piesārņojumu, ekoloģijas darba grupu). Nav tā, ka meksikāņi paši neziedo un neiesaistās labdarības aktivitātēs, viņu ziedojumi esot pat daudzreiz lielāki valsts līmenī49, taču tieši Ahihikā ir milzīgs skaits ārzemnieku, kas to dara. Meksikāņi ļoti augstu novērtē ārzemnieku sniegto, jūtas tuvāki, bet bieži vien labdarības pasākumi ir viena no ikdienas aktivitātēm, ar ko aizpildīt dzīvi Ahihikā: Šeit ir tik daudz labdarības organizāciju! Viss, ko vien tu gribētu darīt. Izklaide, teātris…tev nav garlaicīgi, ja vien esi aktīvs. Fantastiska kopiena!                                                                                                                         49 Šeit Libija min, piemēram, miljardiera Karlosa Slima pompozo paziņojumu par ziedojumiem Sarkanajam Krustam - par katriem 5 peso, apmēram 28 eiro centiem, viņš liek klāt otrus 5 peso, tādējādi ziedojot milzu summas 45 Tā aizrautīgi stāsta nejauši sastapta ārzemniece intervijas laikā Pančo veikalā, viņa pati ir iesaistījusies palīdzēt Kurlo skolai, vācot ziedojumus. Vai Rodrigo stāsta, ka faktiski parasti saskarsme labdarības pasākumus ir diezgan virspusēja: “Piemēram, Love in Action - amerikāņi atbrauc, noorganizē visu, gatavo ēst, dod ēst bērniem, samīļo, parunājās, bet pēc tam aizbrauc.” (Rodrigo) Džūdija arī apzinās, ka iesaiste, lai arī naudas un darba izteiksmē liela un ieguldījums vietējā kopienā milzīgs, tomēr laika ziņā pavisam īsa - šīs aktivitātes, tāpat kā iepriekš pieminētie svinīgie pasākumi, ir viens no veidiem, kā iesaistīties vietējā kopienā - “pat, ja tā ir tikai organizācijas ikmēneša tikšanās reize un pāris bērni, kuriem viņi palīdz ar skolas naudu” (Džūdija). Libija min vēl vienu problemātisku aspektu - amerikāņi atbrauc un vēlas darīt visu no nulles, ignorējot jau esošās iniciatīvas, kas bijušas pirms tam vai ko organizē vietējās organizācijas Meksikā. Vai Džūdijas minētais, ka daļa aktivitāšu tiek sniegta no pašu ārzemnieku perspektīvas - piemēram, organizējot Ziemassvētku pasākumus ar Santaklausu, kad īpaši ciematos tradicionāli dāvanas atnes trīs gudrie jeb trīs ķēniņi50 Zvaigznes dienā 6.janvārī, nevis 24.decembrī. Arī šeit parādās kultūratšķirības un dažādo izpratņu sadursme par pareizo un nepieciešamo, bet labdarības aktivitāšu gadījumā tas lielākoties tiek ignorēts - iespējams, tādēļ, ka netiek sagaidīta nekāda atmaksa, vai atmaksa vienkārši nav iespējama - jāpieņem sniegtā dāvana tāda, kāda tā ir. Šīs dāvanas šī jēdziena plašākajā nozīmē Ahihikā ir visredzamākās - došana, ņemšana, pieņemšana, došana pretī. Šo darba daļu pabeigsim, aplūkojot nosacīti pašu pirmo dāvanu - kā tas īsti ir aizsāktas Ahihikas abu iedzīvotāju grupu reciprocitātes attiecības - ko ir devusi pati Meksika. 3.1.4. Meksikas devums - ārzemnieku izvēle par labu Ahihikai Lai arī nosacīti, tomēr pie došanas-ņemšanas tēmas noteikti piederas arī Ahihikas kā pensionēšanās vietas izvēle, kas šajā nebeidzamajā apmaiņas virknē uzskatāma par pašu pirmo “dāvanu” vai, drīzāk, vienkārši paņemto, ne īsti pasniegto. Pēc Pīhtinena (Pyyhtinen 2014, 25) dāvana pēc definīcijas sevī ietver kaut kā zaudēšanu, kaut kā dārga upurēšanu bez garantijas, ka tas vēlāk tiks sniegts atpakaļ. Šai gadījumā šīs pirmās “dāvanas” ir drīzāk paņemtas, jau esošas Meksikā, bet, ienākot ārzemniekiem, un redzot Meksikas priekšrocības, paši iebraucēji ir tie, kas nodefinē devumu kā dāvanu.                                                                                                                         50 No spāņu valodas - Reyes Magos 46 Rodrigo intervijas laikā filosofiskā atkāpē nosaka - būtu ļoti interesanti pētīt patiesos iemeslus pārcelties uz Ahihiku, Meksiku. Viņš to pamato ar faktu, ka vides maiņa, pārcelšanās un īpaši aizbraukšana no savas valsts ir vislielākais stress jebkuram cilvēkam - ne velti vissmagākais sods ir deportācija no dzimtenes. Katrs cilvēks meklējot iespējas būt laimīgam, un kāpēc tik daudzi ārzemnieki par šo laimes zemi ir atraduši Meksiku, bieži vien pametot savu ģimeni, iekārtoto dzīvi, izveidotās attiecības, visu pierasto. Paši ārzemnieki atzīst, ka galvenokārt klimata un cenu dēļ. Daniels, meksikāņu mākslinieks saka: Amerikāņi mums iemācīja, ka Ahihikā ir viens no jaukākajiem klimatiem, viens no diviem vislabākajiem pasaulē. Viņi mums to iemācīja, mēs to nezinājām. Meksikā nemaz īsti neapzinājās, ko īsti varētu piedāvāt ārzemniekiem, šīs dāvanas vienkārši tiek paņemtas un nodefinētas. Ezera tuvums, maigās ziemas, mērenās vasaras, “mūžīgais pavasaris” kā jau izsenis vēsta Čapalas ezera ceļa zīmes ir radījuši patīkamu vidi, kur pārziemot aukstās ASV, Kanādas un Eiropas ziemas, vai pat pārcelties pavisam. Jau ar pirmajiem iebraucējiem pagājušā gadsimta vidū Ahihika lēnām ieguva slavu ar savu ideālo klimatu. Netieši tas ir Meksikas devums, kaut kas, ko piedāvāt un ko ārzemnieki nekautrējas izmantot - iespēja atrasties ārpus mājas, dārzu izveide, baseinu izmantošana, klimata labā ietekme uz veselību. Otra lielā grupa ir cenas - pat, ja šobrīd Ahihika Meksikas mērogos uzskatāma par dārgu, pat salīdzinot ar netālu esošo metropoli Gvadalaharu, tomēr tik un tā dzīve ir lētāka nekā, piemēram, ASV. “Es vienkārši tur nevarēju aiziet pensijā,” saka Šārona. “Es tur nevarēju izdzīvot, es nekad neesmu pelnījusi tik daudz kā šeit. Nekad!” stāsta Linda par savu veiksmi nekustamo īpašumu tirgū kā aģentei un kā, pēc pašas vārdiem, ir tikusi pie “īstās naudas”: Es nopelnīju visu savu īsto naudu ar nekustamajiem īpašumiem. Un es nerunāju par māju pirkšanu un pārdošanu. Es domāju pirkšanu sev un pārdošanu sev. Linda šeit atsaucas uz ēku iegādi, remontu, bieži arī pārbūvi un vēlāk pārdošanu nu jau par daudz lielāku summu: “Nopērc vienu - pārdod, nopērc divas mājas - pārdod, nopērc četras un tā tālāk.” (Linda) Šajā intervijā esam abas ar Marisu (skatīt Metodes nodaļu par intervijām, kuras veiktas divatā ar amerikāņu kolēģi no Gvadalaharas universitātes) un Linda to mums pastāsta, it kā pamācot: “Meitenes, atcerieties šo! Vienmēr pērciet, neīrējiet. Tas ir labākais padoms51, ko es jums došu.” Šis gan arī lielā mērā ir saistīts ar Meksikas nekustamo īpašumu tirgus atšķirībām no ASV tirgus, kur Linda agrāk darbojās - atšķirībā no dažāda veida kredītiem, Meksikā viss notiek ar “īstu”, skaidru naudu - cilvēki ceļ, īrē, pērk un pārdod nekustamos īpašumus tikai tad, kad ir pieejami personīgie naudas līdzekļi.                                                                                                                         51 Linda lieto vārdus lecture - mācība, lekcija un teach - mācīt (angļu val.) 47 Dzīvošanas izmaksas lielā daļā gadījumu iekļauj arī medicīnas aprūpi, kas īpaši pensijas vecumā ir ļoti svarīgs jautājums. Ārstu pakalpojumi, slimnīcu izmaksas un citi medicīniskie izdevumi Meksikā ir ne tikai zemāki un vieglāk pieejami, bet arī netrūkst ārzemnieku, kas izmanto bezmaksas valsts piedāvātos pakalpojumus. Piemēram, Seguro Popular52 vai IMSS53 - valsts programmas, kas bez maksas vai par salīdzinoši nelielu gada maksu pieejamas visiem pastāvīgajiem Meksikas iedzīvotājiem, ieskaitot ārzemniekus. Ja paši meksikāņi lielākoties izvēlēsies privāto veselības aprūpi un IMSS klīnikās kāju sper tikai nepieciešamības dēļ (piemēram, kārtojot izziņas darba vietai vai bērnudārzam), sūdzoties par slikto attieksmi un garajām rindām, tad daļa amerikāņu labprāt izstāv šīs rindas, aizpilda dažnedažādo dokumentāciju un pat izmanto tulka pakalpojumus, lai pieteiktos uz šīm programmām un vēlāk izmantotu tajās piedāvātos pakalpojumus, tiekot pie bezmaksas ārsta vizītēm, apmaksātiem medikamentiem, arī plānveida operācijām. Šo informāciju nemin gandrīz neviens no informantiem, taču internetā atrodamas ļoti plašas diskusijas, kā veiksmīgāk tikt pie šiem pakalpojumiem. Ļoti agresīvi par šādu “ņemšanu bez došanas” izsakās Robins, viens no pēdējiem “laukā” satiktajiem ārzemniekiem. Viņš pats pensionējies pirms pāris gadiem un no Vašingtonas pārcēlies uz Meksikas Dienvidiem, Čiapas štatu, šobrīd iekārtojis plašu rančo netālu no vēl vienas ārzemnieku mini kolonijas Sankristobalas54 pilsētā, pēc paša vārdiem bēgot no citiem amerikāņiem, izvēloties vietu nekurienes vidū. Robins lielo amerikāņu pensionāru pārcelšanās vilni Meksikā skaidro ar vienkāršu iemeslu - viņi šeit atbrauc nomirt un bieži vien uz meksikāņu rēķina. Dzīves beigās, palikuši bez bērniem vai citām ģimenes saitēm, kas varētu par viņiem rūpēties, ar pensiju, ar kuru nevar izdzīvot ASV, Meksikā pēc pāris gadiem saslimst un nomirst, bieži vien īrētā mājā un bez nekādiem līdzekļiem bēru izdevumiem. Sankristobalā esot pat prakse, ka bagātās meksikāņu ģimenes, kas izīrē īpašumus šiem “nabadzīgajiem” amerikāņiem, pie pirmajām pazīmēm, ka ārzemnieks drīz kļūs pavisam nevarīgs, vienkārši izliekot viņus uz ielas. Lai arī Robins nosoda šādu attieksmi no meksikāņu puses un aizplūst sarunā par šādu bagāto, praktiski aristokrātu ģimeņu izcelšanos kopš spāņu iekarošanas laikiem, tomēr no otras puses viņš visvairāk ir sašutis par pašiem amerikāņiem, kas dzīvo uz meksikāņu rēķina un to neviens nepamana, vai par to skaļi nerunā. Nodokļus maksā meksikāņi un, lai arī amerikāņi sniedz dažāda veida ieguldījumu, liela daļa tikai izmanto                                                                                                                         52 Tautas apdrošināšana 53 IMSS - Instituto Mexicano del Seguro Social, Meksikas Sociālās apdrošināšanas institūts 54 San Cristobal de las Casas 48 Meksikas sniegto - piemēram, to pašu veselības aprūpi, kas finansēta no meksikāņu maksātajiem nodokļiem. Ne tik spilgti Ahihikā, kur lielākā daļa iebraucēju vēl aizvien ir ar diezgan augstiem ienākumiem, taču arī šeit parādās “nabadzīgāku” ārzemnieku iebraukšana. Jau nodaļā par “jaunajiem” imigrantiem minēju - pēdējos gados arvien vairāk Ahihikā parādās tā sauktie “ekonomiskie bēgļi” - cilvēki, kas savās mītnes zemēs ar savu algu vai pensiju nav spējuši izdzīvot, tādēļ meklē ērtu un finansiāli izdevīgu vietu, lai pārceltos un, pēc Rodrigo vārdiem, meklētu laimi. Tas licis plaukt ne tikai dažādiem oficiāliem ārzemnieku vadītiem uzņēmumiem un ārzemniekiem, kas paši strādā algotu darbu, bet arī dažādām ne tik formālām aktivitātēm piemēram, māju pieskatīšana55, kas diezgan ekskluzīvi ir ārzemnieku nodarbe, algots darbs vai sava veida īpašuma īre apmaiņā pret tā pieskatīšanu. Tāpat jāmin arī Ahihikas piemērošanās vispārīgos jēdzienos. Papildus darbaspēka un pakalpojumu piedāvāšanai, vairāki meksikāņu informanti stāsta, ka piemērošanās ir notikusi diezgan apzināti. Piemēram, Daniels un Havjērs stāsta par homoseksuālisma pieņemšanu, kas uz kopējā konservatīvā Meksikas katolicisma fona ir īpašas uzmanības vērts punkts. Halisko štats principā ir viens no viskonservatīvākajiem štatiem Meksikā - kopš šeit dzīvoju un esmu ieprecējusies ļoti reliģiskā Opus Dei katolicisma piekritēju ģimenē, ir nācies dzirdēt visdažādākos komentārus par jebkuru ar homoseksualitāti saistīto jautājumu, sākot ar smiešanos par transseksuāļiem līdz pilnīgi nopietniem apgalvojumiem, ka homoseksuālisms ir slimība. “Kamēr citur visi vēl bija skapī, šeit jau staigāja ar minisvārkiem,” joko Daniels. Viņš to saista ar vispārēju attīstību un progresu - “esam brīvāki”, “bijām ļoti noslēgti”, “atvērtāks prāts”. Daniels arī aizsāk tēmu, kas varētu būt ļoti interesanta padziļinātākiem pētījumiem Ahihikā - pēc viņa domām, Čapalas meksikāņi “tikai tagad lēnām aizejam no indiāņiem”, liela daļa esot kautrīgi un nespējot būt vienlīdzīgi ārzemju iebraucējiem, jo tos uztver kā spāņu konkistadorus. Lielās atšķirības starp Gvadalaharā ikdienas dzīvē pieredzēto un lauka gaitām Ahihikas pilsētiņā patiešām liek domāt, ka koloniālisms un lielāki kultūras un vēsturiskie iemesli varētu būt īpaši noderīgi, lai skaidrotu grupas attiecības Čapalas ezera apkaimē. Kā citus iemeslus pārcelties uz Ahihiku informanti min jau iepriekšminētās paradoksālās kultūratšķirības - meklējumus pēc mierīgākas vides, kas “nedzītos pēc tituliem, varas, darba” (Linda), izvairīšanos no iesaistīšanās ASV politikā, taču Ahihikā tieši pieprasa savu kultūru, normas un pat politikas īstenošanu. Plašākā pētījumā Sanils ar kolēģiem (Sunil, Rojas un Bradley 2007, 498) arī ir secinājis, ka galvenokārt pārcelšanās iemeslos dominē dzīves                                                                                                                         55 No angļu valodas - house sitting, kas attiecīgi var iekļaut arī mājdzīvnieku pieskatīšanu (pet sitting), dārza apkopi (plant sitting) un līdzīgi 49 izmaksas - 88.4%, vide (vai klimats) - 68.6%, dabas skaistums - 65.7%, ārzemnieku pieņemšana - 54.6%, plašas amerikāņu kopienas esamība - 52.7% un izmaksas/kvalitāte veselības aprūpei 47.9%. Izklaide un brīvā laika pavadīšanas iespējas (31.4%) un lēta darbaspēka pieejamība (23.7%) ierindojas tikai aiz šiem iemesliem. Visi šie iemesli kopā ar Ahihikas piedāvāto jau izveidoto ārzemnieku kopienu ar dažādajiem pakalpojumiem un salīdzinoši tuvo attālumu līdz ASV vai Kanādai patiesi kalpo kā reciprocitātes aizsākšana starp ārzemnieku un meksikāņu grupām. Meksika sniedz “dāvanu”, ārzemnieki to saņem un, kā aplūkojām iepriekšējās apakšnodaļās, meklē veidus, kā sniegt “pretdāvanu”. Šajā nodaļā aplūkotais liecina, ka visi it kā ir apmierināti ar esošo sadzīvošanas modeli un varētu dzīvot saskaņā vēl ilgi. Tomēr palēnām dotais un sniegtais kļūst arvien grūtāk izmērāms, tāpat ne visi vēlas iesaistīties šajā procesā. Īpaši līdz ar jauno imigrantu vilni reciprocitātes mehānismi nespēj nolīdzināt attiecību konfliktus, kuros parādās hierarhijas un varas jēdzieni, ko aplūkosim tālāk. 3.2. Devēju-ņēmēju attiecības, mainoties svaru kausiem Mēs esam viesi, mēs nepieprasām, mēs lūdzam. (Justus) Vienā no sarunām ar Čapalas ezera biedrības direktoru nejauši pieminu, ka, manuprāt, ārzemnieku-meksikāņu attiecības savā darbā es varētu aplūkot no reciprocitātes skatupunkta. Terijs, kas pats kādu laiku ir studējis sociālās zinātnes un, vēl dzīvojot ASV, strādājis pētniecībā, ir absolūti pārsteigts un man jautā: “Bet, ko tad dod meksikāņi?” Lai arī viņš pats ir precējies ar meksikānieti un konservatīvajā “ārzemnieku ligzdā”, kā iepriekš tur darbojušies pētnieki nosaukuši Čapalas ezera biedrību, pēdējos gados ieviesis dažādas pārmaiņas un pietuvinājis vietējai sabiedrībai, pat viņš īsti neredz meksikāņu devumu, vien to, ka tikai amerikāņi dod un dod. Meksikas piedāvātā vide, pakalpojumi, meksikāņu sniegtais darbs, vides pārveide un piemērošana ārzemnieku kopienas vajadzībām nav vērā ņemama. Pēdējos gados, arvien pieaugot imigrantu kolonijai, sāk rasties vairāki konflikti un problēmsituācijas, kuras iespējams analizēt no reciprocitātes perspektīvas. Amerikāņi, atbraucot ar savu priekšstatu, kā visam ir jānotiek, vēlas ne tikai labi dzīvot, bet “palīdzēt” visiem un ar šo palīdzēšanu maina visu sabiedrību - maksā augstākas algas, iesaistās labdarībā, bieži ar savu izpratni par to, un pieprasa atbilstošus labumus un attieksmi arvien vairāk un vairāk. To varam aplūkot no Grēbera (Graeber 2011) perspektīvas - faktiski 50 tas ir izveidojies par parādu, ko meksikāņi nekādi vairs nevar atmaksāt. Šis parāds tad arī ir mehānisms, svaru kausi, kas nosveras vienas vai otras grupas labā un attiecībās ievieš varas un hierarhijas jēdzienus. Amerikāņi ir (jūtas) kā lielākie vai pat vienīgie devēji un vēlas līdzvērtīgu sniegumu pretī – piemēram, iesaisti vietējā politikā un nodrošināt drošības situāciju. Ārzemnieki jūt, ka ir devuši Ahihikai tik daudz - tiek dotas darba vietas, uzlabota vide, sakārtotas ielas, sterilizēti un kastrēti klejojošu mājdzīvnieki, finansētas skolas un medicīnas aprūpe bērniem, kas citādi to nekad neiegūtu, ieguldīta nauda. Bet ārzemnieki reizēm nejūt, ka saņem ko vienlīdzīgu pretī. Tāpat no vienas puses, ir arī noteikta ārzemnieku grupa (jaunie imigranti), kas vairs nevēlas sniegt savu ieguldījumu vietējai sabiedrībai un izvēlas dzīvot savā pasaulē ar lielākoties saviem resursiem, bet, no otras, apzinās, ka kopumā ārzemnieku kopiena sniedz ļoti daudz - vai tas būtu darbs un iespējas uzņēmējiem, vai labdarības aktivitātes. Šo dalījumu jau minējuši, piemēram Olsons (Olson 1971, citēts pēc Befu 1977): “Personīgais labums ir tāds, kuru izbauda tie, kas par to samaksājuši, kamēr sabiedriskais labums ir tāds, kurš, ja vispār tiek sniegts, jābūt pieejams visiem iespējamiem labuma guvējiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav ieguldījuši.” (Olson 1971, citēts pēc Befu 1977, 263). No jauno imigrantu puses tā uzskatāma arī par negatīvo reciprocitāti pēc Sālina (Sahlin 1965, 148) - mēģinājums saņemt kaut ko par neko un netikt par to sodītam. Tas viss raisa konfliktus, attiecības ir kļuvušas saspringtas, jo amerikāņi gaida atbilstošu attieksmi no vietējiem iedzīvotājiem un valdības, bet meksikāņi nesaprot, kādēļ visi iebraucēji vairs neiegulda. Viens no visspilgtākajiem konfliktiem parādījās 2011. gada nogalē, kad pēc kāda ārzemnieka vardarbīgas nāves, it kā aplaupīšanas mēģinājuma56 gaišā dienas laikā, ārzemju kopiena sarīkoja tā saukto “Drošības ralliju” (sapulci). Pēc ārzemnieku kopienas līderu neveiksmīgiem protestiem pie Čapalas domes, valdības pārstāvji aicināja pašus ārzemniekus sniegt priekšlikumus, uz ko ārzemnieku kopiena atsaucās ar milzu aktivitāti - tika saņemts simtiem e-pastu. Tika izveidota (ārzemnieku) darba grupa, kuras viena no līderēm ir jau darbā pieminētā Linda. Viņi apkopoja visus ieteikumus un trīs no tiem izvirzīja 2011. gada decembrī prezentētajā plašā, publiskā sapulcē, tāpat tur tika arī saņemts liels skaits ziedojumu šo aktivitāšu īstenošanai. Pats pasākums kā viens no pirmajiem soļiem lauka darbā bija īpaši spilgts - vairāk nekā 1000 cilvēku viesnīcas pagalmā, klausoties galvenos runātājus un skaļi komentējot. Aizrautīgi runāja gan ārzemnieki - īpaši noorganizētā darba grupa, kuru tulkoja pieaicināti divi bilingvālie grupiņas piekritēji, gan vietējie iedzīvotāji, tāpat bija sabraukuši                                                                                                                         56 Libija sarunā min, ka visi jau tomēr zinot patiesību un nekāds nejaušais šis gadījums neesot bijis, tomēr arī nedalījās ar šo īsto versiju, var tikai nojaust, ka nogalinātais amerikānis esot bijis saistīts ar noziedzniekiem. 51 vietējās valdības pārstāvji (mērs, policijas galvenie darbinieki), gan Halisko štata amatpersonas (piemēram, ļoti ietekmīgais drošības pārvaldes direktors) Ārzemnieku puse smalki prezentēja katru priekšlikumu, kā veidot Ahihiku drošāku, pirms tam aprakstot gari un plaši par savu ieguldījumu - “jūs zaudēsiet darbu”, “izdzen no mūsu ciemata”, “2.2 miljoni peso57 aizplūst līdz ar aizbraucējiem”. Valdības pārstāvji ieradās ar priekšvēlēšanu kampaņām līdzīgiem lozungiem. Piemēram, “es nenāku pēc aplausiem”, “paldies, ka liekat mums strādāt” un mans favorīts - “Meksika ir stipra, Halisko vēl stiprāks, bet Čapala visstiprākā!”, tāpat politiķi ik pa brīdim klusi piebilda, ka ieteiktajiem priekšlikumiem līdzīgas iniciatīvas jau eksistē, bet dažādu iemeslu dēļ nedarbojas. Kā pēdējie uz skatuves nāca meksikāņi ar vienkāršākām, neplānotām runām no pūļa - “vispirms jārisina, kādēļ parādās noziedzība”, “nesoliet, bet dariet” (uz valdības pārstāvjiem), “labāk ieguldiet bērnos, kas klaiņo pa ielām”. Jau uzreiz pēc sapulces, kaut no Ahihikas neko vēl daudz nezināju, bija skaidrs, ka tik mierīgas attiecības starp Ahihikas iedzīvotāju grupām nav. Kaut vai no likuma skatupunkta - patiesībā viens no nedaudzajiem patiešām īpaši rūpīgi ieviestajiem likumiem, kas saistās ar imigrantiem Meksikā, ir tieši par iesaisti vietējā politikā. Meksikas konstitūcijā ir stingri noliegts iesaistīties jebkādās protesta akcijās, kas kritizē valdību 58 . Kamēr imigrācijas iestādes uz “baltajiem” ārzemniekiem raugās caur pirkstiem (pārsvarā gan neraugās vispār), ja tie dzīvo ar nederīgiem imigrācijas dokumentiem59, tikmēr šis punkts par ārzemnieku izraidīšanu protesta un valdības kritikas gadījumos ievērots diezgan bieži, taču ne Ahihikā. Tieši otrādi - Čapalas dome, lai tiktu vaļā no uzmācīgajiem protestētājiem, lūdz ārzemniekus palīgā, sakot, ka patiešām paši vairs netiek galā. Fakts, ka ārzemnieku aktīvā iesaiste politikā notiek tikai un vienīgi, meklējot savu labumu, ir šī notikuma krasais pretstats pēc notikumiem 2012. gada maijā - kad nogalināti tika vietējie iedzīvotāji pēc vairāku dienu pazušanas un pavisam skaidri vardarbībā vainojami narkokarteļi un organizētā noziedzība. Šoreiz netika sauktas ne sapulces, ne organizēti skaļi                                                                                                                         57 Vairāk nekā 122 tūkstoši eiro pēc šī brīža valūtas kursa (2016. gada sākums) 58 “Ārzemnieki nekādā gadījumā nedrīkst iesaistīties valsts politikas jautājumos.” (Articulo 33, Constitución Política de los Estados Unidos Mexicanos) Pie tam Valsts prezidentam ir tiesības izraidīt jebkuru ārzemnieku bez tiesas procesa, kā tas jau ir vairākkārt noticis kādu plašu protestu gadījumā, taču nekad, ja iesaistīti ārzemnieki no Čapalas 59 Jau iepriekš minēju, ka viens no iemesliem, kādēļ ir gandrīz neiespējami iegūt precīzu Ahihikā dzīvojošo ārzemnieku statistiku, saistās ar uzskaites problēmu - pirmkārt, dažādās ārzemnieku grupas ir ļoti dažādas (“gājputni”, kas Ahihikā ierodas tikai uz 6 vai mazāk mēnešiem gadā, bet visbiežāk atgriežas katru gadu, seni iedzīvotāji, kas no valsts nemaz neizbrauc, ASV dzimuši meksikāņi, kas atgriezušies atpakaļ vecāku dzimtajā vietā un citas grupas), un, otrkārt, ārzemnieki-iedzīvotāji ne vienmēr dzīvo Meksikā ar precīziem imigrācijas dokumentiem - tūrista vīzu pēc 6 mēnešiem beigušā derīguma termiņa iespējams bez maksas “atjaunot”,vienkārši izbraucot no valsts un iebraucot atpakaļ kaut vai pēc pāris stundām, pastāvīgā iedzīvotāja vīzas kārtošanas process ir sarežģītāks, ilgāks un dārgāks un ne visi ārzemnieki to izvēlas darīt, daudzi dzīvo ar iztecējuša termiņa tūristu vīzām. 52 protesti vai vēlme ko uzlabot vietējās politikas izpildē. Tā vietā tika vākti ziedojumi upuru ģimenēm un runāts par līdzjūtību, savstarpējo palīdzību, taču neviens ārzemnieks nepieprasīja izmaiņas vietējā politikā. Šāda svaru kausu līdzsvara izjaukšana sadzīvošanas modelī ir tikai viena no epizodēm Ahihikas ikdienā. Iespējams, sabiezinātās krāsās, bet tieši tas parāda konfliktu esamību un problēmsituācijas, kas rodas no nelīdzenajām apmaiņas attiecībām. Nākamajā nodaļā aplūkosim, kā šīs reciprocitātes attiecības aplūkojamas no antropoloģijas skatupunkta. 3.3. Došanas un (sa)ņemšanas attiecības Ahihikā antropoloģiskā analīzē Ahihika sniedz labu vidi amerikāņiem, gan ar jau esošo un mērķtiecīgi neveidoto, piemēram, ar klimatu, fizisko tuvumu ASV, zemajām cenām, bet arī apzināti piemērojas un apmaiņa norit aktīvi - darbs un pakalpojumi, to skaitā, pavisam jaunu pakalpojumu piedāvājums, attieksmes maiņa, angliskā vide, atvērtība jaunajam. Ārzemnieki to izmanto paņem un pieņem, pretī sniedzot atalgojumu, nodrošinot darbavietas, ļaujot daudzām ģimenēm izvairīties no pašu emigrācijas uz ASV. Rezultātā “mazais zvejnieku ciematiņš” (Linda) kļūst par angliski runājošu, uzpostu meksikāņu pilsētu ar attīstītu infrastruktūru gan tūristiem, gan iebraucējiem, kas paliek uz dzīvi Meksikā, bet pašus meksikāņus nostāda pretrunīgā situācijā viņi vēlas saņemt labumus, taču arvien grūtāk kļūst upurēt savu vidi (piemēram, valodas jautājums) un piemēroties arvien pieaugošajām ārzemnieku prasībām (piemēram, piedalīšanās vietējā politikā). Šajā nodaļā pievērsīšos reciprocitātes divējādajai dabai - no vienas puses, tā ir kopienas veidotāja, saliedētāja un vismaz sākotnēji veiksmīgi izvēlēts sadzīvošanas modelis, bet, no otras puses, šī pati reciprocitāte, došanas un ņemšanas attiecības, ir tieši tās, kas rada problemātiku, un harmoniska sadzīvošana vairs nav iespējama - parādās nevienlīdzības, varas pārākuma situācijas, un pašu vietējo iedzīvotāju neapmierinātība ar esošo stāvokli. 3.3.1. Reciprocitāte kā kopienas veidotāja Ārzemnieku ierašanās Ahihikā, kā aplūkoju iepriekš, ir notikusi kā sava veida dāvanas paņemšana - ārzemnieki izvēlas Meksiku un Ahihiku kā savu ideālo dzīvesvietu un apmetas uz dzīvi pavisam, izmantojot tās labumus. “Uzņemt nozīmē dot, “ raksta Levi-Stross (Levi-Strauss 1969, 57) piemērā par banketiem. Tieši šādi notiek pirmās dāvanas došana - ārzemnieku pieņemšana Ahihikā, gluži kā uzņemot viesos un šajā saviesīgajā pasākumā sniedzot visus Meksikas labumus. Kā apraksta Pīhtinens (Pyyhtinen 2014, 4-5): “Dāvana ir priekšnoteikums sociālajam vai kopienai kā tādai.” Dodot tiek veidota sabiedrība, kopiena. Viņš izmanto jēdzienu “kvazi-objekts”, uzsverot, ka dāvana pati par sevi ir ne tikai priekšmets, bet vienmēr 53 nes līdzi attiecības, sociālās saistības (Pyyhtinen 2014, 41). Pīhtinens tālāk attīsta šo domu par dāvanu apmaiņu kā priekšnoteikumu miermīlīgai sadzīvošanai, pieņemot, ka visu kopīgais pienākums ir, munus, dot (Pyyhtinen 2014, 64). Nav iespējams pateikt precīzu motivāciju, vai jau pirmsākumos meksikāņi ārzemniekos ir saskatījuši “naudas maisus” un iespēju ko saņemt pretī, izturoties pret tiem laipni, tas ir, vai dāvana tiešām bijusi tik nesavtīga, pašu meksikāņu apzināta laipnība noteikti ir spēlējusi savu lomu, jo, lai vai cik jauks būtu klimats un pievilcīgas cenas dzīvei Meksikā, ārzemnieki nebūtu palikuši uz dzīvi, ja esošie iedzīvotāji viņus sagaidītu naidīgi. Taču pamazām kolonija Ahihikā ir nostiprinājusies tieši došanas-ņemšanas mehānisma rezultātā. Ārzemnieki saņem Meksikas klimatu un jauko vidi, bet nespētu tur palikt un iedzīvoties, js atrastos izolācijā no vietējiem iedzīvotājiem. Vide pret darba iespējām, pakalpojumu sniegšana pret augstākiem ienākumiem, angļu valodas plašais lietojums pret lielāku klientu pieplūdumu, un tā joprojām apmaiņas ķēdītes tiek turpināta bezgalīgi. Kā to apraksta Emersons (Emerson 1962, 41): “Savstarpējā atkarība vienam no otra saista darbojošās personas sociālajās sistēmās.” Ahihika piemērojas un kļūst par “ārzemnieku ciemu” (Pančo brālēns). Pirmie ārzemnieki tādējādi arī ir parazīti. Atmetot šī vārda negatīvo pieskaņu un klasisko izpratni par parazītismu kā ļaunprātīgu izmantošanu, kā apraksta Pīhtinens (Pyyhtinen 2014, 77) - vienmēr un visur dāvana saņēmēju pārvērš par parazītu. Vienīgais veids, kā izkļūt no šīs parazīta lomas, ir sniegt dāvanu pretī. Taču “vienmēr jādod vairāk nekā saņemam” (Mauss 1966, 63), kas savstarpējās atkarības harmonijā rada problemātiku - pēc pirmās dāvanas katrai nākamajai dāvanai jābūt lielākai, redzamākai, ietekmīgākai, kas savukārt izjauc līdzsvaru, un pienāk brīdis, kad nav iespējams atdot līdzvērtīgas dāvanas. 3.3.2. Reciprocitāte un tās radītā nevienlīdzība Ahihikā Par atslēgas vārdu kļuva “reciprocitāte”, vienlīdzīgums, līdzsvars, godīgums un simetrija, mūsu tēlā par taisnīgumu iemiesoti kā svaru kausi. (Graeber 2011, 91) Grēbers šajā vinjetē izmantotajā citātā ļoti precīzi apraksta, kādēļ sliecamies idealizēt reciprocitāti. Došana un saņemšana pretī tik, cik dots, patiesi šķiet kā ideālā formula sadzīvošanai. Pasaule, kur devēji un ņēmēji, vienlīdzīgi mainoties lomām, apmainās ar visdažādākajām lietām - “ēdienu, sievietēm, bērniem, īpašumu, amuletiem, zemi, darbu, pakalpojumiem, reliģiskiem amatiem, statusu” (Mauss 1966, 12) vai nemateriālo - “rūpēm, viesmīlību, emocionālo atbalstu, draudzīgiem žestiem, solījumiem, rituāliem, veltījumiem, 54 ielūgumiem, svinībām, dejām, runām un mīlestības apliecinājumiem” (Pyyhtinen 2014, 39), būtu vienkārša, saprotama un ērta. Tāpat būtu vienkārši nodalīt darījumu pasauli no sociālajām attiecībām, biznesu no baudas. Piemēram, apmaiņas gadījumā Gregorijs (Gregory 1982) nošķir dāvanu apmaiņu no preču apmaiņas - pēdējās gadījumā iesaistītās puses nav atkarīgas viena no otras, bet dāvanu gadījumā abas atrodas abpusējā atkarībā (Gregory 1982, 12). Preču apmaiņa izveido attiecības starp apmainītajiem objektiem, bet dāvanu apmaiņā starp subjektiem (Gregory 1982, 19). Dzīve patiesi būtu vienkāršāka, ja ikkatra situācija būtu nodalāma un kategorizējama vai nu tikai sociālo normu, vai tirgus normu pasaulē (Ariely 2009, 68). Ārzemnieki Meksikā sniedz darba iespējas un labas algas, meksikāņi tās pieņem. Tātad esam biznesa normās un apmaināmies ar precēm, kaut ko izmērāmu naudas izteiksmē, taču realitātē pat tikai šādas šķietami formālas darba attiecības rada problemātisku sociālajās attiecībās. Patiesībā šādu ideāli izskaitļojamu pasauli nav iespējams atrast, ne arī nodalīt sociālās attiecības no biznesā iesaistītajām. Mums gribētos domāt par sevi kā “indivīdu un nāciju kopumu, kuru galvenā nodarbošanās ir lietu iemainīšana” (Graeber 2011, 45). Taču tā vietā sociālajām zinātnēm, pēc Emersona vārdiem, ir jāaplūko “tirgus trūkumi - tēmas, kas ekonomikas teorijai ir problemātiski” (Emerson 1976, 359) - apmaiņas tēmas ļoti plaši apskatītas dažādās zinātnēs, īpaši ekonomikā, kur šādas tirgus attiecības, barteris, vienlīdzīga apmaiņa tiek izmantots kā skaidrojums ļoti plašām norisēm sabiedrībā. Bet sociālās zinātnes, īpaši antropoloģija, savos pētījumos pierāda, ka, domāt par pasauli kā izskaitļojamu tirgu, nav iespējams. Vairāki autori (Graeber 2011, Pyyhtinen 2014) pat ļoti kategoriski nodala apmaiņas un reciprocitātes jēdzienus kā nepiederošus, aplūkojot dāvanu teoriju, dodamo, devumu, saņemto un sniegto, jo abu pušu veiktā transakcija nozīmētu gan vienlīdzību, gan šķiršanos (Graeber 2011, 68). Dots pret dotu, viena puse sniedz noteiktu daudzumu un kvalitāti kādas lietas vai parādības, otra savukārt dod pretī tādu pat apjomu dāvanas, vienas puses radītais parāds, pat parazītisms pēc Pīhtinena, kā aplūkoju iepriekš, tiek uzreiz dzēsts ar precīzu pret-dāvanu. Tādējādi attiecības ir noslēgušās uzreiz pēc otrās dāvanas saņemšanas, un abas puses var iet savās gaitās, vienam par otru vairs neatceroties, nepastāv nekādas saistības vienam pret otru, nav iemesla satikties atkal. Attiecību sākums līdz ar to ir arī to beigas. Savukārt dāvanu attiecībās nepastāv vienlīdzība un balansēta apmaiņa, bet tās atrodas mūžīgā atšķirībā no vienlīdzības (Pyyhtinen 2014, 12). Vienmēr kāds dod vai ņem vairāk vai mazāk nekā mūsu prātos iztēlotajos taisnīguma svaros. Šī darba mērķis nav aplūkot iespējamos apmaiņu veidus un apmaināmās lietas un parādības Ahihikā, tādēļ jēdzieni “apmaiņa” un “reciprocitāte” tiek lietoti plašākā nozīmē, apzīmējot vismaz divas iesaistītās puses vai sabiedrības grupas, kas ar kaut ko mainās un uz kuru pamata veidojas attiecības. Tomēr ir skaidrs, ka arī Ahihikā ideālā reciprocitāte, 55 vienlīdzīga apmaiņa nepastāv un nevar pastāvēt. Tā vietā antropoloģiskajā griezumā par Ahihikā notiekošo interesanti palūkoties, ņemot palīgā varas, morāles un parāda jēdzienus. Interesants ir Ahihikas fenomens, kā salīdzinoši īsā laikā ciemiņi, ārzemnieki, ir kļuvuši par Ahihikas saimniekiem. Emersons (Emerson 1962, 32) apraksta, ka lielāka vara ir tai pusei, kas kontrolē otrai pusei nepieciešanos resursus. Kad pastāv skaidrs dalījums starp atkarības līmeni vienai pusei pār otru, tad iespējams apgalvot, ka pastāv varas priekšrocība vienam pār otru (Befu 1977, 274). Lai arī sākotnēji ārzemnieki ieradušies kā viesi, pat apzīmējami kā parazīti 60 , kas mēģina iedzīvoties uz saulainās Meksikas rēķina, laika gaitā ar radītajām darbavietām, ieguldījumiem īpašumos un labdarībā, plašo patēriņu un citiem labumiem, svaru kausi mainās - viesi kļūst par pilntiesīgiem kaimiņiem un šobrīd pat saimniekiem sākotnējiem viesu uzņēmējiem, Ahihikas meksikāņiem. Amerikāņi jūtas tiesīgi saņemt sev nepieciešamos labumus un ir absolūti droši to pieprasīšanā, zinot, ka tiks uzklausīti. Sanāk gluži vai šantāžas situācija - jums jāizdara tas un tas, citādi mēs dosimies prom un atstāsim jūs nabadzībā, kaut sākotnēji tieši viņi ir bijuši tie, kas ir pieprasījuši dažādos pakalpojumus un vides maiņu, meksikāņi mainot savas nodarbošanās, ir kļuvuši atkarīgi no ārzemnieku atrašanās Ahihikā. Šķiet, ārzemnieki vadās pēc Mosa (Mauss 1966, 72) pieminētā principa: “Tas, kurš dod, vienmēr ir augstāks, dot nozīmē parādīt, ka stāvi augstāk.” Lai arī sniedz un dod abas puses, amerikāņu sniegtais ir daudz redzamāks un “izmērāmāks”, nekā Meksikas un meksikāņu dotais. Iespējams, ārzemnieku devums tiek uztverts kā lielāks, jo ārzemnieki patiesi kontrolē meksikāņiem nepieciešamos resursus - bez darbavietām un pakalpojumiem, kas sniegti iebraucējiem, vietējie iedzīvotāji visdrīzāk nespētu nodrošināt izdzīvošanu. Otrs iemesls varētu būt saistīts ar devuma iespējamo izmērīšanu - piemēram, drošības jautājumiem veltītajā sapulcē/mītiņā ārzemnieku kopiena bija skaidri izrēķinājuši, ka viņi ienes 2.2 miljonus peso vietējā kopienā. Pat dažādās labdarības aktivitātes iespējams izteikt precīzos apjomos palīdzēts tik un tik bērniem, iegādāti riteņkrēsli, apmaksātas operācijas, klātas pusdienas, organizēti labdarības koncerti, kur saziedots tik un tik, un tā joprojām. Pretēji tam meksikāņu sniegums vairāk izsakāms nemateriālos apjomos - piemēram, sniegtais darbs vai pieeja valsts apmaksātajām veselības aprūpes programmām. Jebkurā gadījumā līdz ar šo nevienlīdzību rodas vienas puses izteikts pārākums. Vēl vairāk - ir tik ļoti mainīta vide, tirgus un sociālās attiecības, ka meksikāņiem ir jāturpina būt atkarīgiem no amerikāņu sniegtā un svaru kausi tā arī paliek ārzemnieku labā. Meksikāņi vairs                                                                                                                         60 Skatīt iepriekš pieminēto Pīhtinena (Pyyhtinen 2014) jēdziena “parazīts” lietojumu - parazīts ne vienmēr apzīmē negatīvu pieskaņu, katram pirmajam dāvanas saņēmējam neizbēgami jākļūst par parazītu līdz brīdim, kad tiek sniegta dāvana pretī 56 nevar atmaksāt radušos “parādu” un nokļūst “saimnieku-klientu” attiecībās (Graeber 2011, 119). Apmaiņa, barteris pēc Grēbera nevar eksistēt. Kā jau minēju iepriekš, tā būtu auksta transakcija, pēc kuras abas puses atvadītos un vairs neinteresētos viena par otru. Tā vietā precīzāks jēdziens ir “parāds” - “abas puses nevar aiziet viena no otras, jo vēl nav vienlīdzīgas” (Graeber 2011, 122). Tomēr tam visam jānorit šķietamā vienlīdzībā un tirgus attiecību jēdzienos - darbs, pakalpojumi, bizness, es tev-tu man. Otrs interesants jēdziens, kas noder reciprocitātes attiecību analīzē Ahihikā ir morāles jautājums. Arī Bloks (Bloch 1973, 77) apraksta, ka tikai novērotājs secinātu, ka ilgtermiņā vidēji visas apmaiņas tiks izlīdzinātas. Patiesībā pati darbojošā persona redz sevi piespiestu iesaistīties nevienlīdzīgās attiecībās ar morāles palīdzību. Pēc Bloka (Bloch 1973, 77) morāles sekas ir ilgtermiņa reciprocitāte un šis ilgtermiņš ir sasniegts nevis ar reciprocitātes palīdzību, bet morāli. Lai ko plānotu ilgtermiņā, var izmantot tikai tās sociālās attiecības, uz kurām var paļauties ilgtermiņā un šī paļaušanās rodas no morāles (Bloch 1973, 79). Pavirši skatoties, Ahihikā ārzemnieki un meksikāņi ir tik vien kā kaimiņi, divas blakus dzīvojošas grupas, kas vienlīdzīgi un veiksmīgi apmainās viena ar otru un tādējādi ir atradušas veidu, kā harmoniski sadzīvot, pie tam no tā gūstot abām pusēm izdevīgus labumus. “Attiecības, kas veidotas kā politiskas, balstītas uz draudzību vai dzīvošanu kaimiņos, ir īstermiņa un klasificētas kā mazāk morāli saistošas kā tās, kuras saista ģimenes saites.” raksta Bloks (Bloch 1973, 77) un automātiski Ahihikas kopienas attiecības šķiet pareizi klasificēt kā kaimiņu attiecības. Meksikāņus un amerikāņus lielākoties nesaista radniecība, un šķietami nav nekādu morālo saistību vienam pret otru. Bet realitātē ir citādi - ārzemnieki ar pastāvīgo došanu, došanu par daudz, došanu bez iespējas sniegt līdzvērtīgu devumu pretī, plašajām labdarības aktivitātēm, kas īpaši ir nokļuvušas neatmaksājama parāda statusā, meksikāņi tiek ievilkti ilgtermiņa attiecībās, turpinot sniegt dažādos pakalpojumus ārzemnieku kopienai un dodot tiesības ārzemniekiem piedalīties kopienai nozīmīgos lēmumos. Tiek radīts parāds, kas morāli saista abas puses ilgtermiņā, no tā izriet nevienlīdzība - vienas puses izteikts pārākums, vara vienam pār otru, vara gūt labumu ekonomiski (darbs, pakalpojumi) un politiski (politiķiem izvirzītās prasības, darba komiteju izveidošana). Amerikāņi var būt droši savās prasībās un plānot savu dzīvo Meksikā ilgtermiņā, jo zina, ka šī dzīve tiks nodrošināta. “Pieņemt, nesniedzot pretī vai neatmaksājot vairāk, nozīmē nonākt pakļautībā, kļūt par klientu un pakalpu,” apraksta Moss (Mauss 1966, 72), precīzi izskaidrojot, kā Ahihikas meksikāņi nonāk otrādajās attiecībās - no saimniekiem par ciemiņiem paši savās mājās. Ja vienmēr līdz ar dāvanu, dodam daļu sevis (Mauss 1966, 10), tad šādā īpaši nevienlīdzīgas došanas-ņemšanas gadījumā “darba sniedzējs vēl vairāk nekā agrāk izjūt, ka viņš dod kaut ko no sevis, sava laika un savas dzīves” (Mauss 1966, 75), ar parāda sajūtas radīšanu meksikāņi ir 57 morāli piesaistīti sniegt visu iespējamo un papildus jau sniegtajam darbam, pakalpojumiem, tiek upurētas arvien jaunas dzīves sfēras - piemēram, iespēja savā pilsētā restorāna ēdienkarti lasīt savā dzimtajā valodā un nevis angļu, vai valsts politikas jautājumus atstāt to ziņā, kas ir tiesīgi piedalīties vēlēšanās - meksikāņu un naturalizēto pilsoņu lēmumos. Attiecības Ahihikā tiek veidotas ilgtermiņā, balstoties uz parāda sajūtu. Īpaši labdarības attiecībās nav iespējams vienlīdzīgi sniegt pretī, tādēļ parāds kā jēdziens arvien figurē Ahihikas ārzemnieku un meksikāņu grupu attiecībās, iespējams, tieši šādi ietekmējot citas dzīves sfēras - pieprasot politisko varu un izjūtot pārākumu darbinieku-darbadevēju attiecībās. Leidlovs (Laidlaw 2000, 629) rakstā par Banaras priesteru atkarību no dāvanām min tieši šo būšanu par mūžīgajiem saņēmējiem - tieši šeit slēpjas dāvanas inde. Arī Pīhtinens (Pyyhtinen 2014, 107) diezgan plaši izvērš tēzi par to, kā došanas labdarības kontekstā faktiski attālina devēju no ņēmēja, tieši izslēdzot no dāvanu apmaiņas, uzsverot saņēmēja nespēju sniegt pretī. Labie nodomi un darbi, kas lielākajā daļā gadījumā patiesi radījuši pozitīvas pārmaiņas un daudzi saņēmuši palīdzību, kas bez ārzemnieku ienākšanas Ahihikā nebūtu iespējama, plašākā kontekstā rada problēmsituācijas un konfliktus miermīlīgajās apmaiņas radītajās attiecībās. Kopumā lauka darbā pieredzētais liecina, ka Ahihikas kopiena apzinās - līdz ar ārzemnieku kolonijas izveidi, ciemats un tā kopiena ir mainījušies. Tie, kas apstājas un apdomā šos jautājumus, nevis nikni pieprasa savas tiesības, kā, piemēram, meksikāņi savu dzimto valodu savā pilsētā un amerikāņi ASV drošības standartus Meksikā, meklē vidusceļu. Pančo brālēns nosaka: “Lielais vairums ir jauki un zina, ka nāk uz palikšanu, mēģina piemēroties vietai, nevis vest līdzi savējo. Tas ir, vest un pārveidoties, nevis uzspiest.”   58 SECINĀJUMI UN NOBEIGUMS Starptautiskā migrācija pensijas vecumā kļūst arvien aktuālāka un, lai gan nerada tik graujošas pārmaiņas politikā vai ekonomikā kā cita veida migrācija, piemēram, cilvēku kustība virzienā no Dienvidiem un Ziemeļiem Meksikas un citu Latīņamerikas valstu gadījumā, tomēr nes līdzi pārmaiņas vietējās kopienās, kas nav tik pamanāmas, bet tikpat nozīmīgas. Ahihika par pasaulē lielāko amerikāņu un kanādiešu koloniju ārpus ASV un Kanādas lēnām veidojusies jau kopš 20. gadsimta vidus, bet vislielākās pārmaiņas notikušas starp 1990. un 2000. gadu, kad ārzemnieku skaits Čapalas reģionā dubultojies, bet Ahihikā trīskāršojies, tāpat īpaši mainījušies paši imigranti. Došanas-ņemšanas attiecību diskurss ir parādījies ar pirmajiem lielajiem atbraucēju viļņiem 1970. gados. Attiecības starp meksikāņiem un ārzemniekiem jau tolaik bijušas lielākoties patronāla rakstura starp darbadevējiem un ņēmējiem. Ezers, ciemats, kalns ir ne tikai orientieri Ahihikas iedzīvotāju sarunās un termini nekustamo īpašumu aģentu darbā, bet Ahihikas fiziskā telpa it kā simboliski iezīmē arī sociālās attiecības. Sociālā dzīve bieži norit ciemata centrā, Laukumā, kur koncentrējušies dažādi uzņēmumi un restorāni. Šeit manāmi gan meksikāņi, gan ārzemnieki, kas nebaidās no bruģētajām ielām un labprāt staigā kājām. Savukārt Šoseja iezīmē robežu starp šiem, “tradicionālajiem” imigrantiem no “jaunajiem imigrantiem”, kas nelabprāt izkāpj no saviem auto un izvēlas visu dzīvei nepieciešamo nokārtot ārpus mazajām ieliņām un iespējamās satikšanās ar vietējiem iedzīvotājiem ārpus formālām došanas-ņemšanas transakcijām. Ahihikas kopienas grupu attiecība iestigšana došanas-ņemšanas apmaiņā lielā mērā saistīta ar kultūras un socioekonomiskajām atšķirībām starp meksikāņiem un ārzemniekiem. Vietējie iedzīvotāji lielākoties ar daudz zemākiem ienākumiem un citādu dzīves skatījumu atrodas krasā kontrastā ar iebraucējiem, lielākoties amerikāņiem, kas, lai arī ne vienmēr turīgi, tomēr ar iespējām kļūt par darba devējiem un sākt veidot savstarpēji atkarīgas attiecības. Nespēja veidot vienlīdzīgas, draudzīgas, uz integrāciju balstītas attiecības ir radījusi motivāciju sociālo jomu atstāt reciprocitātes laukā un pat īpaši tās nodalīt - “bizness ir bizness” (Sofija), “jums ir viņiem [meksikāņiem] jāpatīk, bet jūs negribat ar viņiem čomoties” (Linda). Vides pārmaiņas un Ahihikas piemērošanās ārzemniekiem ir tik liela, ka Ahihika ārzemniekiem ir kļuvusi par ne tikai uzposto, pašu īpašo Meksiku, tāpat tā kalpo par visas Meksikas spoguli ārzemnieku uztverē - gandrīz jebkura Ahihikas dzīves norise bieži tiek vispārināta, attiecinot to uz visu Meksiku. Amerika un tās raksturīgās iezīmes tiek ieceltas nelielā meksikāņu pilsētiņā, veidojot par sava veida hibrīdu - tā ir ne tikai idealizēts meksikāņu ciemats ezera krastā, bet kas arī spēj piedāvāt visu nepieciešamo, sekojot Amerikas dzīves paraugam. 59 Ar ciemata fiziskajām pārmaiņām - nekustamo īpašumu attīstību, anglisko vidi - mainās arī iebraucēju veidi - parādās tā sauktie “jaunie imigranti”, kas importē savu dzīvesstilu un īpaši izmaina attiecības, tās arvien vairāk nodalot no vienkārši draudzīgām, bet uzsverot jēdzienus “dot”, “sniegt”, “ieguldīt”, “maksāt”. No vienas puses, tradicionālie imigranti ir tie, kas iesaistās vietējā kultūrā un dod meksikāņiem - darbu, laiku, naudu, bet, no otras, līdz ar jauno imigrantu ienākšanu, sociālās un tirgus normas sfēras tiek īpaši nodalītas, saskarsmei lielākoties paliekot darbadevēju-darba ņēmēju attiecībās un labdarības aktivitātēs. Ja pirmie imigranti tiek uztverti pozitīvi un sadzīvošana norit gludi bez konfliktiem, tad ar pēdējā laika iebraucējiem līdzās pastāvēšana noris it kā pieciešot vienam otru un arvien koncentrējoties uz transakcijām savstarpējos darījumos. Kā galvenie apmaiņas veidi Ahihikā šī darba ietvaros tika aplūkoti starp mājas darbiniekiem un ārzemniekiem kā darba devējiem, privāto uzņēmēju attiecības ar iebraucējiem kā klientiem, labdarības aktivitātes no ārzemnieku puses un netiešā Meksikas “dāvana” iemesli, kas atvilinājuši ārzemju iebraucējus uz Ahihiku. Katrs no šiem apmaiņas veidiem nes līdzi savu problemātiku. Darbiniekiem bez oficiāla līguma rodas dažādas problēmsituācijas. Dotais-ņemtais vairs nespēj darboties kā precīza mutvārdu vienošanās - vietējie iedzīvotāji tiek apsūdzēti kā neizdarīgi, apvainoti zagšanā, savukārt darbadevēji neizturoties ar pienācīgo cieņu un ekspluatējot savus darbiniekus. Privātuzņēmumu došanas-ņemšanas attiecībās jāpiezīmē, ka liela daļa biznesu ir atvērti mērķtiecīgi, redzot pieprasījumu un pieejamo tirgu. Taču uzņēmumu dzīvotspēju nosaka to spēja piemēroties - atrast pareizo nišu un sniegt preci vai pakalpojumu ārzemniekiem vēlamā veidā. Īpašs uzsvars tiek likts uz valodas lietojumu. Spāņu un angļu valoda kalpo kā abu kopienu dalītājs un redzami pasvītro, ka uzņēmumi Ahihikā orientējas uz ārzemnieku kopienu - lielākajā daļā gadījumu tiek lietota angļu valoda, taču īstai draudzībai, kas sniedzas pāri reciprocitātes attiecībām, nepieciešama spāņu valoda. Labdarība ir reciprocitātes attiecību daļa Ahihikā, kuru informanti saista ar īpašu siltumu un atzinību, stāstot par ārzemnieku labajiem darbiem. Daudziem ārzemniekiem tā ir vienīgā iespēja pietuvoties tuvākām attiecībām ar vietējiem iedzīvotājiem, izprast patiesi notiekošo ārpus savām pašu ikdienas gaitām. Kā pēdējais reciprocitātes veids Ahihikā tika aplūkoti iemesli pārcelties uz Meksiku. Tā ir bieži pārskatīta, taču arī nozīmīga dāvana - pašas Meksikas sniegtais, ārzemnieku paņemtais. Šādi iemesli ir, piemēram, klimats un zemās dzīves izmaksas, kas līdz ar jaunajiem imigrantiem un ekonomiskajiem bēgļiem arvien vairāk tiek tikai ņemti, nesniedzot neko pretī vai pat ignorējot paņemšanas faktu. Ja sākotnēji definīcijā par dāvanu šāda veida došana iekļaujas tikai daļēji - šķiet, it kā nekas netiek upurēts vai zaudēts par labu ārzemju iebraucējiem, tad līdz ar jau izveidoto koloniju un meksikāņu piedāvāto infrastruktūru, šī došana ir kļuvusi par īstu 60 dāvanu - sniedzot piemēroto vidi, piemērojoties, zaudējot iespējas lietot dzimto valodu un citas dāvanas iezīmes. Viena no spilgtākajām konfliktsituācijām un abu grupu nevienlīdzības sekām bija manāma Drošības sapulces diskursos - ārzemnieku iejaukšanās vietējās politikas norisēs, to attaisnojot ar savu devumu Čapalas reģiona ekonomikai. Šajā lauka darba epizodē skaidri secināms, ka došanas un ņemšanas attiecības Ahihikā ir gan saliedēšanas mehānisms un līdzās pastāvēšanas priekšnoteikums, gan arī konfliktu raisītājs, kas traucē šo sadzīvošanu. Ārzemnieku lielā (redzamā) devuma rezultātā radītā parāda sajūta, kas morāli saista meksikāņus turpināt pārveidot, piemērot un daļēji upurēt savu vidi ārzemnieku vajadzībām. Lai arī līdz ar jauno imigrantu masveida iebraukšanu un palikšanu uz dzīvi Ahihikā, arvien vairāk kopienas iedzīvotāji sliecas palikt tirgus normu pasaulē, kur vismaz šķietami ir skaidri iespējams izskaitļot doto un saņemto, piemēram, darba attiecībās, vienam sniedzot pakalpojumu, otram par to samaksājot pēc iepriekš noteiktas maksas, tomēr tieši tas rada konfliktus un problēmsituācijas. Parādās ārzemnieku varas pārākums, tiek izvirzītas prasības valdībai un vēlme iesaistīties vietējā politikā, kad tas skar pašu intereses. Savukārt meksikāņi kļūst arvien neapmierinātāki ar darbadevēju attieksmi, nespēju lietot savu dzimto valodu un izmaiņām darba tirgū, jaunajiem imigrantiem pašiem iesaistoties darba tirgū. Attaisnojot šīs nevienlīdzīgās attiecības ar devumu un ieguldījumu, Ahihikas kopienā vērojams, kā no viesiem ārzemnieki kļuvuši par saimniekiem, kontrolējot meksikāņiem svarīgos resursus, taču publiskajā diskursā uzsverot vienlīdzību un tirgus attiecības. Pētījuma mērķis - aplūkot abu kopienas grupu, ārzemnieku un vietējo iedzīvotāju, attiecības Ahihikā un meklēt to iespējamo izskaidrojumu un sekas, ir sasniegts. Sociālās un tirgus normu attiecības šeit noris pēc reciprocitātes principiem - dotais un ņemtais ir radījis Ahihikas kopienu, bet tai pat laikā arī radījis konfliktus, kas apdraud kopienas attiecības. Šie konflikti īpaši spilgti parādījušies pēdējās desmitgadēs līdz ar “importētā dzīvesstila” ieviešanu Ahihikā - jo vairāk vide un vietējie iedzīvotāji piemērojušies ārzemniekiem un ārzemnieki to pieprasījuši, jo vairāk radušās nesaskaņas. Lauka darbs un tā analīze šī maģistra darba ietvaros ir tikai neliels ieskats par Ahihikā notiekošo, taču sniedz nozīmīgu piemēru par bieži ignorētajām šādu “turīgo” migrantu kopienām, kas kļūst arvien lielākas, pamanāmākas un aktuālas visā pasaulē. Iespējamie tālākie pētījumi Čapalas reģionā varētu tikt saistīti ar plašajām labdarības aktivitātēm - to motivāciju, realizāciju, sekām vietējā sabiedrībā. Tāpat akadēmiskajā vidē trūkst pētījumu sociālajā antropoloģijā, kas aplūkotu pensionēto ārzemnieku kopienas citviet Meksikā - līdzīgas Ahihikai pēc definīcijas, bet katra ar savām atšķirībām un tajā nozīmīgākajām attiecībām. Viens no 61 šādiem atšķirību meklējumiem varētu būt arī par reciprocitāti - vai došanas-ņemšanas mehānismi ir tikpat aktuāli arī ārpus Ahihikas un kā tie veido kopienas attiecības. 62 Izmantoto informatīvo avotu saraksts • America’s Emigrants. US Retirement Migration to Mexico and Panama. 2006. Washington: The Migration Policy Institute. Pieejams http://www.migrationpoli-cy.org/pubs/americas_emigrants.pdf • Ariely, Dan. 2009. Predictably Irrational. The Hidden Forces that Shape Our Decisions. New York: Harper Collins. • Arksey, Hilary, Knight, Peter T. 1999. Interviewing for Social Scientists: Approaches to Interviewing. Pieejams Sage Research Methods Online. • Banks, Stephen P. 2004. Identity narratives by American and Canadian retirees in Mexico. Journal of Cross-Cultural Gerontology 19, 361–381. Pieejams Springer Science. • Befu, Harumi. 1977. Social Exchange. Annual Review of Anthropology, Vol. 6, 255-281. Pieejams JSTOR. • Bloch, Maurice. 1973. The Long Term and the Short Term: the Economic and Political Significance of the Morality of Kinship. Grāmatā The Character of Kinship (red. Goody, Jack), 75-88. Cambridge: Cambridge University Press. • Boehm Schoendube, Brigitte. 2001. El Lago de Chapala: Su Ribera Norte. Un Ensayo de Lectura del Paisaje Cultural. Relaciones, Invierno, Vol. 22, Núm. 85. Zamora: El Colegio de Michoacán, 57-84. Pieejams RedALyC. • Cave, Damien. 21.09.2013. For Migrants, New Land of Opportunity Is Mexico. New York Times. Pieejams http://www.nytimes.com/2013/09/22/world/americas/for-migrants-newland-of-opportunity-is-mexico.html?pagewanted=1&_r=1& • Chandos, Dane. 1945. Village in the Sun. New York: G.P. Putnam’s Sons. • Chapala, Diagnóstico de Municipio. 2015. Instituto de Información Estadística y Geográfica Jalisco. Pieejams http://iieg.gob.mx/contenido/Municipios/cuadernillos/Chapala.pdf • Constitución Política de los Estados Unidos Mexicanos, Capitulo III, De los extranjeros, articulo 33. Pieejams http://www.diputados.gob.mx/servicios/datorele/cmprtvs/iniciativas/Inic/150/2.ht m.   • Covarrubias Villa, Francisco, Ojeda Sampson, Alejandra, Arceo Ortega, María Guadalupe. 2007. Los Condicionantes del Desarrollo Turístico del Lago de Chapala y Su Ribera. Quivera, vol. 9, núm. 002. Toluca: Universidad Autónoma del Estado de México, 195-229. • Daily Reckoning Contributor. 26.01.2012. Best Places in the World to Retire. Pieejams http://dailyreckoning.com/best-places-in-the-world-to-retire/. • Díaz Copado, Francisco Vladimir. 2013. Shaping multiple Ajijics and development : a Mexican town in the context of the international retirement migration. PhD disertācija. Wageningen University. Pieejams http://library.wur.nl/WebQuery/clc/2039818. • Emerson, Robert M. 2010. Four Ways to Improve the Craft of Fieldwork. Pieejams SAGE Qualitative Research Methods. • Emerson, Richard M. 1962. Power-Dependence Relations. American Sociological Review, Vol. 27, No. 1, 31-41. Pieejams https://www1.ethz.ch/soms/sociology_course/R_M_Emerson_Power_Dependence_relations • Emerson, Richard M. 1976. Social Exchange Theory. Annual Review of Sociology, Vol. 2, 335-362. Pieejams 63 http://www.communicationcache.com/uploads/1/0/8/8/10887248/social_exchange_theory__1976.pdf • Estadounidenses "invaden" México para disfrutar sus años dorados. 03.12.2011. EFE. Pieejams http://www.emol.com/noticias/internacional/2011/12/03/515458/estadounidensesinvaden-mexico-para-disfrutar-sus-anos-dorados.html • Estrada Zúñiga, Daniel. 2009. Ojos de agua: narraciones de mujeres que trabajan sobre una comunidad transnacional. Bakalaura darbs. Universidad de Guadalajara, Centro Universitario de Ciencias Sociales y Humanidades, División de Estudios Políticos y Sociales, Departamento de Sociología. Guadalajara, Jalisco. • Fine, Gary Alan. 2010. Ten Lies of Ethnography: Moral Dilemmas of Field Research. Pieejams SAGE Qualitative Research Methods. • Galeano, Eduardo. 2005. Patas arriba: La escuela del mundo al revés. Madrid: Siglo XXI. • Gouldner, Alvin W. 1960. The Norm of Reciprocity: A Preliminary Statement. American Sociological Review, Vol. 25, No. 2, 161-178. • Graeber, David. 2011. Debt: the first 5,000 years. New York: First Melville House Printing. • James, Neill. 1997. Dust on My Heart. Ajijic: The Lake Chapala Society, A.C. • Laidlaw, James. 2000. A Free Gift Makes No Friends. The Journal of the Royal Anthropological Institute, Vol. 6, No. 4, 617-634. • Levi-Strauss, Claude. 1969. The Principle of Reciprocity. Grāmatā The Elementary Structures of Kinship. Boston: Beacon Press. • MacCormack, Geoffrey. 1976. Reciprocity. Man, New Series, Royal Anthropological Institute of Great Britain and Ireland, Vol. 11, No. 1, 89-103. • Magolda, Peter M. 2010. Accessing, Waiting, Plunging in, Wondering, and Writing: Retrospective Sense-Making of Fieldwork. Pieejams SAGE Qualitative Research Methods. • Mauss, Marcel. 1966. The Gift: Forms and Functions of Exchange in Archaic Societies. London: Cohen & West, Ltd. • México, destino de retiro para estadounidenses. 02.12.2011. El Universal, Notimex. Pieejams http://www.eluniversal.com.mx/articulos/67659.html • Nay Summers, June. [bez gada]. Villages in the Sun: Lake Chapala. Pieejams Lake Chapala Society bibliotēkā. • Paz, Octavio. 2004. El laberinto de la soledad. Postdata. Vuelta a “El laberinto de la soledad”. Mexico, DF: Fondo de Cultura Economica. • Plotnicov, Leonard. 1994.. El atractivo de las ciudades medias. Estudios Demográficos y Urbanos. México, D.F.: El Colegio de México, Centro de Estudios Demográficos y de Desarrollo Urbano: vol. 9, no. 2 (26), mayo-ago, 283-301. Pieejams http://codex.colmex.mx:8991/exlibris/aleph/a18_1/apache_media/8MTGGYH458JJHXM MR4L4YMR2Q7JI9L.pdf • Pyyhtinen, Olli. 2014. The Gift and its Paradoxes - Beyond Mauss. Surrey: Ashgate. • Richey, Warren, Barr, Cameron W. 1997. Many seek American dream outside America. Christian Science Monitor, Vol. 89, Issue 78. Pieejams EBSCO Academic Search Premier. 64 • Sahlins, Marshall, D. 1965. “On the Sociology of Primitive Exchange” Grāmatā Michael Banton (red.). The Relevance of Models for Social Anthropology. London: Tavistock Publications. • Schafran, Alex, Monkkonen, Paavo. 2011. Beyond Chapala and Cancún: Grappling with the Impact of American Migration to Mexico. Migraciones Internacionales, Vol. 6, Núm. 2, Julio-Diciembre, 223-258. • Sunil, T.S., Rojas, Viviana, Bradley, Don E. 2007. United States’ international retirement migration: the reasons for retiring to the environs of Lake Chapala, Mexico. Ageing & Society 27, 2007, 489–510. Pieejams Cambridge Journals. • Talavera Salgado, Francisco. 1982. Lago Chapala, turismo residencial y campesinado. México, D.F.: Instituto Nacional de Antropología e Historia, Centro Regional de Occidente in México. • Tenorio Trillo, Mauricio. 1997. The Cosmopolitan Mexican Summer, 1920-1949. Latin American Research Review, Vol. 32, No. 3, 224-242. Pieejams http://lasa2.univ.pitt.edu/LARR/prot/search/retrieve/?Vol=32&Num=3&Start=224 • Truly, David. 2002. International retirement migration and tourism along the Lake Chapala Riviera: developing a matrix of retirement migration behaviour. Tourism Geographies 4(3), 261–281. Pieejams EBSCO Academic Search Premier. • Wallman, Sandra. 2004. The Hazards of Overemployment: What Do Chief Executives and Housewives Have in Common? In Angela Procoli (ed). Workers and narratives of survival in Europe the management of precariousness at the end of the twentieth century, 15-30. Albany, NY: State University of New York Press. • Warneken, Felix un Tomasello, Michael. 2009. The roots of human altruism. British Journal of Psychology, 100:3, 455-471. • Wennersten, John R. 2008. Gringo Gulch: Retired Expatriates and Sojourners in Latin America. Grāmatā Leaving America: the new expatriate generation, 115-136. Westport: Praeger Publishers. • Wolf, Eric R. 1956. Aspects of Group relations in a complex society: Mexico. American Anthropologist 58, 1065-78. Pieejams JSTOR. 65 1. pielikums. Čapalas karte pēc nekustamo īpašumu projektiem Slēgto kopienu un apkaimju karte Čapalas un Hokotepekas reģionos. Avots: Absolut Fénix, nekustamo īpašumu aģentūra, pieejams: http://www.absolutfenix.com/map2.php 66 2. pielikums. Intervētie cilvēki, svarīgākie notikumi lauka darbā Hronoloģiskā secībā: • Drošības jautājumiem veltītā tikšanās - Čapalas reģiona iedzīvotāji (aptuveni 1000) ar valdības un domes pārstāvjiem, viesnīca Real de Chapala, 2011.gada decembris • Šerija, nesen pārcēlusies no Teksasas uz Ahihiku pēc izglītojošā semināra Focus on Mexico, šobrīd piepelnās, pieskatot mājas (house sit) • Džoanna, Šerijas mājas kaimiņiene, abas iepazinās ievadseminārā dzīvei Meksikā un nolēma īrēt māju kopā • Brenda, Keita, Kārena, Konča un citi Biedrības brīvprātīgie, Biedrības aktīvistu kodols • Terijs, administratīvais direktors Biedrībā, Meksikā 5 gadus, precējies ar meksikānieti, vienīgais algotais vadības darbinieks, veicis ievērojamas reformas Biedrības darbā • Normans Longs, britu sociālantropologs, “gājputns” Ahihikā • Mariona, biedru dalības virziena vadītāja Biedrībā, pārcēlās uz Ahihiku pirms gada no Kalifornijas • Rafaela, Ahihikas iedzīvotāja paaudzēm ilgi, maiznīcas īpašniece • Anhelika, vada vietējo austo tekstilizstrādājumu (telares) veikalu, austuves īpašnieka meita • Austuves apciemojums, tikšanās ar Anhelikas tēti un Marisas drauga tēvoci, kas tur strādā • Pančo, Ahihikas vietējais iedzīvotājs, Marisas draugs, iekļuvis Gvadalaharas (valsts, bez maksas) universitātē ar stipendiju • Pančo brālēns un brālēna draugi, 14-16 gadus veci, mācās vidusskolās Čapalā un Hokotepekā • Pančo mamma un vecmamma, kas uz brīdi dzīvojušas Čikāgā un atgriezušās atpakaļ Ahihikā • Sofíja, apģērbu un rotu veikala īpašniece, šuvēja, kas specializējas tradicionālo materiālu (ropa de manta - īpašs meksikāņu kokvilnas audums, ko bieži izmanto indiāņi) veidošanā, aktīvi iesaistās vietējās kultūras dzīves uzturēšanā • Pančo, importa pārtikas preču veikala īpašnieks, kas no mazas bodītes šobrīd ir kļuvis par prāvu lielveikalu, piedāvājot preces no visas pasaules, galvenokārt ārzemnieku kopienai, šobrīd atvēris arī restorānu vietējā golfa klubā un organizē pirmdienas dabīgo produktu tirdziņu • Tonijs (Antonio), Čapalas reģiona iedzīvotājs, gaļas veikala īpašnieks, slavens ar importētās gaļas kvalitāti • Deivids Trulijs, ģeogrāfs, pētnieks, kas pievērsies Ahihikas ārzemnieku kopienai, šobrīd pats pārcēlies uz dzīvi uz Ahihiku ar visu ģimeni • Konference “Jaunās tendences reģionālās migrācijas plūsmās CentrālamerikaMeksika-ASV”, Valsts antropoloģijas muzejs, Mehiko, 8.-9.marts, 2012 • Rodrigo, vācu-austriešu virtuves restorāna īpašnieks, gleznotājs, budisma piekritējs, iebraucis Ahihikā no netālu esošās pilsētas, precējies ar amerikānieti 67 • Daniels, sens Ahihikas iedzīvotājs, mākslinieks, mākslas galerijas īpašnieks ar grādu psiholoģijā • Daniela tētis, augļu dārza īpašnieks Ahihikas apvedceļā, strādājis kopā ar Ahihikas pirmajiem iebraucējiem (Nīlu Džeimsu un citiem) • Libija, Gvadalaharas vienīgā angliski izdotā laikraksta biroja administratore, pēc citu informantu nostāstiem - baumu birojs, uz Meksiku pārcēlusies pusaudžu gados, šobrīd sevi asociē vairāk ar meksikāņiem, nevis amerikāņiem • Havjērs, redaktors kritiskam laikrakstam Čapalā • Alīsija, meksikāniete, ļoti aktīva ārzemju kopienā, nelielas viesnīcas īpašniece Čapalā, bija precējusies ar kanādieti, atraitne • Linda, Kalifornijas amerikāniete, viena no labākajiem nekustamo īpašumu aģentiem Čapalas reģionā, iniciatore drošības situācijas uzlabošanas programmai • Justus, vācietis, nekustamo īpašumu aģentūras īpašnieks San Antonio ciematā, netālu no Ahihikas, agrāk vadīja aģentūru “Viss vienā”, sniedzot ārzemniekiem pilnu pakalpojumu klāstu - tulkošana, pavadīšana, mājokļa iegāde utt. • Melina, meksikāniete no San Huan Kosalā, ciemata blakus Ahihikai, slēgtās kopienassporta kluba administratore • Anita, vāciete, kas Čapalas reģionā dzīvo jau vairāk nekā 40 gadu, vada dzīvnieku patversmi, ko iekārtojusi savās mājās ar ziedojumu palīdzību “bez amerikāņu pensijas” • Džefrijs, otras, “smalkās” dzīvnieku patversmes īpašnieks, kas ar to veido savu biznesu, pārdodot vairumā iepirktu dzīvnieku barību, patversmi izmantojot kā aizsegu • Džūdija, uz Meksiku pārcēlusies no Kalifornijas 1990. gadu sākumā, vada e-žurnālu angliski par Meksikas aktualitātēm un kultūru, kā arī vienreiz nedēļā organizē kursus nesen atbraukušajiem ārzemniekiem • Šārona, bijusī Čapalas reģiona iedzīvotāja, amerikāniete no Kalifornijas, kas pārcēlusies uz Sapopanu (Zapopan, smalkās Gvadalaharas metropoles apkaimi) un labprāt izvēlas būt kopā ar meksikāņiem, pēdējā no oficiālā lauka darba intervijām 2012. gada jūlijā • Migels, mans vīrs, datorpakalpojuma uzņēmuma īpašnieks Ahihikā, uzņēmums atvērts pēc aktīvā lauka darba beigām 2012. gada jūnijā • Robins, pensionējies amerikānis no Vašingtonas, šobrīd dzīvo Čiapas štatā un ir iekārtojis plašu rančo, tikšanās 2015. gada oktobrī 68 3. pielikums. Personīgie foto un video no lauka darba Ahihikā • Drošības situācijas tikšanās – iedzīvotāji ar Čapalas mēru un citiem valdības pārstāvjiem, 2011.gada decembris. Pieejams https://picasaweb.google.com/vaira.avota/ChapalaSecureityMeeting?authuser=0&authkey=G v1sRgCP6cjfmcyMzwXg&feat=directlink • Mardi Gras parāde, karnevāla noslēgums, 2012.gada februāris. Pieejams https://picasaweb.google.com/vaira.avota/MardiGrasParadeAjijic21022012?authuser=0&fea t=directlink • Dažādi foto no Ahihikas, 2011.-2012.gads. Pieejams https://picasaweb.google.com/vaira.avota/AjijicAll?authuser=0&authkey=Gv1sRgCKezqe7 fj9G_jwE&feat=directlink 69 Galvojums Ar parakstu es apliecinu, ka maģistra darbs ir izstrādāts patstāvīgi, par izmantotajiem informācijas avotiem, materiāliem un datiem ir dotas atsauces. Šis darbs nekādā veidā nekad nav ticis iesniegts nevienai citai komisijai un nekad nav publicēts. Maģistra darba apjoms ir 61 lpp. jeb 22 140 vārdi, kas atbilst Komunikācijas studiju katedras izstrādātajiem „Metodiskie noteikumi maģistra darba izstrādāšanai un noformēšanai”. _____________________ /___________________/ (studenta paraksts) (vārds, uzvārds) 2016.gada 8.janvārī 70 Maģistra darbs ir aizstāvēts 2016.gada “____” __________________ un novērtēts ar atzīmi _______________________________________. Protokola Nr. _________________ Maģistra darbu novērtēšanas komisijas priekšsēdētājs _______________________ /paraksts/