Šumera

Šumeru dievietes akmens tēls

Šumeras pilsētu lokalizācija.

Šumera ir senākā zināmā civilizācija cilvēces vēsturē, kas pastāvēja Senajā Divupē no aptuveni 4100. līdz 1750. gadam pirms mūsu ēras (p.m.ē.) Mezopotāmijas dienvidu daļā. Ilgu laiku Šumeras teritorija nebija vienota valsts, tā sastāvēja no vairākām neatkarīgām pilsētvalstīm, kuras vienoja tirdzniecība, kā arī kopīga valoda un kultūra.

Pasaules vēsturē šumeru civilizācija iegājusi ar to, ka tā ieviesa vēl vienu no visu laiku civilizāciju lielākajiem jaunievedumiem — rakstību (ķīļraksts), kura ļāva fiksēt un uzkrāt informāciju, zināšanas, kā arī pavēra ceļu uz izglītību. Uzskata arī, ka šumeri ir izgudrojuši riteni.

Izcelsme

Ap 5. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras Divupes dienvidu daļā apmetās ubaīdu cilts. Sākotnējās apmetnes pakāpeniski izvērsās par svarīgākajām šumeru pilsētām — Eridu, Isinu, Kišu, Kulabu u.c. Ubaīdu zemēs apmēram ap 3500. gadu pirms mūsu ēras sāka apmesties semītu valodās runājoši klejotāji no Arābijas pussalas tuksnešiem. Ienācēji apmetās tuvu ubaīdu apmetnēm un pilsētām vai arī kļuva par pastāvīgiem šo pilsētu iedzīvotājiem.

Ap 3250. gadu pirms mūsu ēras reģionā ienāca cita cilts, iespējams no Mezopotāmijas ziemeļaustrumiem. Ienācēji, kuri kļuva pazīstami kā šumeri, runāja aglutinatīvā valodā, kas nebija līdzīga nevienai citai tuvāko apkārtējo reģionu valodai. Atnākot šumeriem, Senā Divupe drīz kļuva par bagātu, pārtikušu zemi, bet šumeru valoda tika pieņemta par galveno šīs zemes valodu.

Šumeru jaunievedumi

Astoņspieķu ritenis.

Metālu ieguves vietas Senās Divupes laikā.

Šumeri izveidoja plašu tirdzniecības tīklu, kas ietvēra Levantu, Sīriju, Irānu, Bahreinu un pat Indas upes ieleju. Jādomā, ka tieši rakstība un matemātika, līdz ar riteņa izgudrošanu, bija izšķirošie faktori, kas ļāva tirdzniecībai izvērsties par mērķtiecīgu, organizētu darbību. Svarīgais nav tas, kam pieder „autortiesības” uz visiem šiem izgudrojumiem un jaunievedumiem, bet gan tas, ka to sakritība vienā laikā un vietā veicināja tik milzīgu lēcienu progresā, kādu cilvēces attīstībā nemaz nav bijis tik daudz.

Rakstība

Primitīvā formā rakstība Urukā un citās šī reģiona pilsētās pastāvējusi jau pirms šumeru ierašanās. Tirdzniecībai rakstība bija nepieciešama, jo pieaugot transakciju skaitam palielinājās kļūdu un krāpšanas iespējamība. To varēja novērst tikai ieviešot preču kustības uzskaiti. Lai gan ir saglabājušies arī atsevišķi literatūras darbi, pirmie šumeru rakstības piemēri — aprakstītas un pēc tam krāsnī apdedzinātas māla tāfelītes — liecina, ka šo vienu no diženākajiem civilizācijas sasniegumiem tomēr izsauca drīzāk saimnieciska nepieciešamība, nekā vēlēšanās aizpildīt brīvo laiku vai pārsteigt laikabiedrus ar dzejas vai prozas sacerējumu. Katrā ziņā minētās māla tāfelītes izrādījās nekas cits, kā preču saraksti, pavadzīmes un cita līdzīga rakstura komerciāla „dokumentācija”.

Skaitīšanas sistēma

Tas pats sakāms par pirmajiem zināmajiem matemātikas pielietošanas piemēriem. Pasaule ir parādā šumeriem par pirmās, lai arī vēl primitīvas, skaitīšanas sistēmas izgudrošanu. Saprotams, ka bez tās viņi nevarēja iztikt, tiklīdz aizsākās pirmie vairāk vai mazāk regulārie tirdzniecības darījumi. Līdz ar to sākotnēji tā bija saimnieciska nepieciešamība, kas veicināja rakstības un matemātikas izveidošanos. Savukārt, šīs zināšanu jomas deva spēcīgu impulsu tirdzniecības un citu ekonomikas nozaru straujai attīstībai.

Celtniecība

Vispārēja uzplaukuma apstākļos pieauga arī iedzīvotāju skaits, attīstījās Šumeras pilsētas. Tā bija vēl viena saimnieciska nepieciešamība, kas daudzās jomās radīja jaunievedumus, tai skaitā celtniecībā. Piemēram, akmeni kā dabīgu celtniecības materiālu Šumerā izmantot nevarēja, jo tā vienkārši nebija. Maz bija arī kokmateriālu. Tādēļ sākotnēji kā pirmais celtniecības materiāls tika izmantoti saulē izkaltēti dubļu ķieģeļi. Taču vēlāk tika apgūta ķieģeļu apdedzināšanas tehnika un Šumeras patstāvības beigu posmā ķieģeļu izgatavošanas tehnoloģija jau bija sasniegusi pietiekami augstu pakāpi, lai šumeri spētu būvēt arī samērā monumentālas būves — tempļus un pat pilsētu aizsardzības mūrus.

Stikls un bronza

Tomēr, ne vienmēr vietējā izejmateriāla trūkums kļuva par šķērsli tās vai citas saimniecības nozares attīstībai. Palīgā nāca arī atjautība un uzņēmība, jaunievedumi. Tā, vēl par vienu šumeru izgudrojumu tiek uzskatīts stikls, kuru viņi izgatavoja no obsidiāna, lai gan arī šī izejviela pašā Šumerā nebija pieejama — to ieveda pārsvarā no Anatolijas pussalas.

Tas pats sakāms arī par bronzas izstrādājumu izgatavošanu, kuru šumeri aizsāka vēl trešās tūkstošgades sākumā pirms mūsu ēras, lai gan arī šinī gadījumā attiecīgie izejmateriāli uz vietas nebija atrodami.

Akadas periods

Šumeras-Akadas valdnieks Sargons vai viņa pēcnācējs Naramsins.

Šumeras-Akadas lielvalsts Naramsina valdīšanas laikā (2254.-2218. p.m.ē.).

Neskatoties uz šo inovāciju vilni, Šumera tomēr nespēja ilgi pastāvēt. Starp Šumeras pilsētām un to vietējiem valdniekiem sākās nemitīgas cīņas par varu, kas aizkavēja vienotas valsts izveidošanos. Tieši otrādi — šumeru zemes pakāpeniski novājinājās, kamēr tās iedzīvotāji vairs nebija spējīgi aizstāvēt to pret ārējiem ienaidniekiem.

Tā Šumerā ap 2330. gadu pirms mūsu ēras iebruka kāda liela semītu valodā runājoša cilts. Sastopoties ar augsti attīstītu saimniecību, prasmīgu un strādāt spējīgu, tai pat laikā ne pārāk agresīvu tautu, šī cilts nebija ieinteresēta to iznīcināt. Ienācēji apmetās Šumerā un drīz vien saplūda ar tās pamatiedzīvotājiem. Rezultātā izveidojās savdabīgs etnisks hibrīds, ko dēvē par Šumeras-Akadas valsti. 2400.-2350. gadā p.m.ē. Akadas valdnieks Sargons pakāpeniski pakļāva Ūru un citas lielākās šumeru pilsētas, izveidojot lielvalsti, kurā viņš valdīja apmēram 55 gadus. Sargons bija ne vien talantīgs karavadonis, bet arī labs diplomāts un spīdošs organizators. Pakļaujot šumerus viņš vairāk lietojis diplomātiju nekā brutālu spēku. Piemēram, viņš nekad nevērsās pret šumeru reliģiju, tieši otrādi, šumeru dievībām tika būvēti tempļi un uzturēti tradicionālie kulti. Tādēļ šumeru pakļaušanu Sargonam nebūtu korekti uzskatīt par šumeru civilizācijas bojāeju, drīzāk par jaunu tās attīstības posmu. Sargons izdarīja to, ko nebija spējuši paši šumeri, neskatoties uz daudzajiem viņu talantiem un spējām — viņš izveidoja vienotu valsti. Viens no šīs valsts atribūtiem, kas ir aktuāls arī daudzās mūsdienu valstīs, bija garīgās un laicīgās varas nošķirtība, to funkciju distancēšanās.

Cita, ne mazāk svarīga respektablas valsts iezīme ir militārs spēks. Šajā jomā Sargons uzskatāms par vienu no ģeniālākajiem inovatoriem. Viņš izveidoja profesionālu armiju, kuras kodols bija falangas — organizētas un apmācītas militāras vienības, bruņotas ar standarta ieročiem. Vairākās rindās nostādīta falanga, kas lēni, bet neatvairāmi, ar priekšā nolaistu pīķu mežu un aizsegušies ar vairogiem virzījās virsū pretiniekam, vēl daudzu nākamo gadsimtu laikā bija praktiski neatvairāmas.

Ne mazāk efektīvas par falangām bija ar lokiem un bultām bruņotas strēlnieku vienības — arī, kā domā, Sargona jaunievedums. Ja falangas galvenās priekšrocības izpaudās uzbrukumā, tad loku strēlnieki bija neaizstājami aizsardzībā. Tādējādi Sargonam izdevās veiksmīgi atrisināt vienu no galvenajām daudzu arī vēlāku valstu militārajām problēmām — uzbrukuma un aizsardzības potenciāla līdzsvarošanu. Pamatvilcienos šādi organizēts karaspēks, kaujas taktika un stratēģija saglabājās daudzus gadsimtus. Arī vēlākie grieķu hopliti un romiešu leģioni bija Sargona militāro inovāciju uzlaboti un pilnveidoti varianti. Šīs Sargona inovācijas deva bagātīgus augļus. Tā, kad viņš bija nostiprinājies Šumerā, pārveidojot to par labi organizētu valsti ar spēcīgu armiju, viņš sāka paplašināt savas teritorijas Irānas un Sīrijas virzienos. Iekarotajās zemēs Sargons nozīmēja savus pārvaldniekus. Sargona ekspansijas virzieni nebija izvēlēti nejauši. Viņš virzīja savu karaspēku uz vietām, kuras bija bagātas ar metāliem, celtniecībā derīgiem akmeņiem, koksni un citiem saimnieciskai attīstībai nepieciešamajiem resursiem.

Sargons veicina impērijas ekonomikas attīstību, balstoties arī uz tālredzīgi izveidotu administratīvo aparātu, kura pamatā bija viņa nozīmēti teritoriju un pilsētu pārvaldnieki un, kuri bija tieši atbildīgi par valsts apgādi ar nepieciešamajiem resursiem. Pārvaldnieki drīkstēja daļu no resursiem, kā arī nodokļiem, ko viņi sagādā valsts vajadzībām, paturēt sev. Viņi kļuva arvien bagātāki, taču labi zināja, ka par visu viņiem jāpateicas savam valdniekam, tādēļ bagātāka kļuva arī valsts. Pats Sargons kļuva par pirmo absolūto monarhu vēsturē. Viņš mira 2279. g.p.m.ē., nododot savam dēlam Rimušam plaukstošu valsti. Pietiekami plašu valsts aparātu nevar izveidot, ja nepastāv vidējais slānis. Tāds Šumerā-Akadā arī bija izveidojies. Lielākā to daļa bija tirgotāji, kas, izplešoties impērijas teritorijai, arvien vairāk paplašināja savu preču apgrozījuma sfēru, apjomu un dažādību. Zemāk — sociālās piramīdas pakājē bija brīvie cilvēki, serfi un vergi. Līdz ar to Šumeras Akadas sabiedrība bija daudzslāņaina, dziļi strukturēta, katra tās daļa ar zināmu, valstī noteiktu statusu.

Sabrukums

Šumerā-Akadā pēc Sargona nāves arvien biežākas kļuva iekšējās nesaskaņas un cīņa par varu. Tiesa, Sargona nāve un līdzvērtīga viņa sekotāja trūkums nebija vienīgais Šumeras-Akadas posta cēlonis. Mezopotāmijas ziemeļu daļā izcēlās katastrofāls sausums, kas bija saistīts ar noturīgākām negatīvām klimata izmaiņām un tas ilga apmēram 300 gadu. Līdz galējam izmisumam nonākušo ziemeļu Mezopotāmijas lauksaimnieku un izbadējušos pilsētnieku pūļi lauzās uz dienvidiem laupot un dedzinot visu, kas gadījās ceļā. To izmantoja kaimiņu ciltis, kuru dzīves apstākļi jādomā arī bija jūtami pasliktinājušies. Tā, īsi pirms 3. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras beigām, Šumerā-Akadā no tuksneša rietumos iebruka klejojoša nomadu cilts — amorīti. Zemē sākās haoss, ko izmantoja Elamas valsts austrumos no Tigras upes — to karapulki Divupes ielejā iebruka 2004. gadā p.m.ē. Neskatoties uz ilgstošām jukām, kariem un postu, Šumeras-Akadas civilizācijas sasniegumi neizzuda vēstures drupās — šī civilizācija transformējās kādā citā sabiedrībā — Babilonijā.

Sasniegumi

Iespējams, ka šumeru rakstība ir pati senākā pasaulē, kas tika lietota jau ceturtā gadu tūkstoša vidū p.m.ē.^{[nepieciešama atsauce]}. Šumeri lietoja tā saucamo sešdesmitnieku skaitīšanas sistēmu, kuras pamatā bija skaitlis 60. Šīs skaitīšanas sistēmas ietekme ir saglabājusies līdz mūsdienām (sekunžu skaits stundā, leņķa grādu skaits). Šumeriem galvenais preču pārvietošanas veids bija ūdens, bet pa sauszemi viņi vilka preci uz baļķiem, bet tas bija grūti un viņi izgudroja riteni lai preci pārvietot būtu vieglāk.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Šumera.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Šumera — vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca