Finvalis
| Finvalis Balaenoptera physalus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Finvalis pie Aļaskas krastiem | |
 Finvaļa salīdzinājums ar cilvēku | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Vaļveidīgie (Cetacea) |
| Apakškārta | Plātņvaļi (Mysticeti) |
| Dzimta | Joslvaļu dzimta (Balaenopteridae) |
| Ģints | Joslvaļi (Balaenoptera) |
| Suga | Finvalis (B. physalus) |
| Izplatība | |
 Finvaļa izplatības areāls iekrāsots zilā krāsā. | |
 Finvalis Vikikrātuvē | |
Finvalis (Balaenoptera physalus) ir joslvaļu ģints (Balaenoptera) jūrā dzīvojošs zīdītājs. Finvalis ir otrs lielākais valis, kā arī dzīvnieks pasaulē uzreiz aiz zilā vaļa.[1] Finvaļa garums sasniedz 27 metrus. Salīdzinājumam, zilo vaļu garums sasniedz 33 metrus.
Finvalis dzīvo visos pasaules okeānos; gan polārajos, gan tropiskajos. Tas vienīgi izvairās peldēt tuvu aisbergu sablīvējumiem gan ziemeļu, gan dienvidu polārajos ūdeņos, kā arī nelielos, ierobežotos ūdeņos. Visbiežāk finvaļus var novērot vēsos ūdeņos.[2] 1976. gadā Rīgas līcī tika izskalots miris finvaļa mazulis.[3]
Tāpat kā citus vaļus, arī finvali 20. gadsimtā intensīvi medīja, un to skaits mūsdienās ir kritisks. Dienviddaļas okeānos laikā no 1908. gada līdz 1979. gadam ir nogalināti gandrīz 750 000 finvaļi. To populācija saruka mazāka par 3000 īpatņiem. Mūsdienās finvaļu medības ir aizliegtas gandrīz visās valstīs, tikai Islande un Japāna saņem speciālas atļaujas neliela vaļu skaita nomedīšanai.[4] 2008. gadā tika atļauts nomedīt 50 finvaļus. Kopš finvaļi tiek aizsargāti, to populācija atjaunojas un mūsdienās Ziemeļatlantijas finvaļu (Balaenoptera physalus physalus) skaits ir apmēram 40 000—56 000, bet Antarktikas finvaļu (Balaenoptera physalus quoyi) skaits ir 2000—5000. Klusajā okeānā dzīvo 1600—3200 finvaļu.
Pirmo reizi dabas pētnieks Frederiks Martens finvali aprakstīja 1675. gadā, otro reizi finvali 1725. gadā aprakstīja Pauls Dadlijs. Šos aprakstus 1758. gadā Kārlis Linnejs lietoja, lai klasificētu finvali, un to nosauca par Balena physalus. 19. gadsimta sākumā tas tika pārsaukts par Balaenoptera physalus, iekļaujot to joslvaļu dzimtā (Balaenopteridae). Grieķu valodā "physa" nozīmē "pūtiens". Ir zināms, ka joslvaļu dzimta no pārējiem vaļveidīgajiem atdalījās miocēnā,[5] bet nav zināms, kurā brīdī tie sadalījās mūsdienās esošajās sugās. Reizēm zilais valis sapārojas ar finvali, šādi hibrīdi ir novēroti Atlantijas okeāna ziemeļos un Klusā okeāna ziemeļos.[6] Pēdējo gadu DNS pētījumi liecina, ka finvalim joslvaļu dzimtā tuvāki radinieki ir pelēkais valis (Eschrichtius robustus) un kuprvalis (Megaptera novaeangliae) nekā, piemēram, mazais joslvalis (Balaenoptera acutorostrata), kas kopā ar finvali šobrīd ir klasificēti vienā ģintī (Balaenoptera).[7] Zinātnieki turpina darbu pie dažādu vaļu DNS pētījumiem, un tuvākajā laikā tiks pārrakstīta un sakārtota vaļu klasifikācija.
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Finvalis ir slaids un garš. Finvaļa vidējais ķermeņa garums ir 19—20 m. Ziemeļu puslodes finvaļi var izaugt līdz 24 metriem, bet Antarktīdas finvaļi līdz 26,8 metriem.[8] Līdz šim neviens pieaudzis finvalis nav bijis nosvērts, bet, izmantojot kalkulācijas, zinātnieki pieņem, ka 25 metrus garš finvalis sver apmēram 70 tonnas. Pilnībā pieaudzis finvalis ir 25—30 gadu vecumā, un tas var nodzīvot līdz 94 gadu vecumam.[9] Tikko dzimis finvalis ir 6,5 metrus garš un sver apmēram 1800 kg.[8] Finvali jūrās var atpazīt pēc tā lielā auguma, bet spriežot tikai par augumu, to viegli sajaukt ar citiem lieliem vaļiem. Visbiežāk to sajauc ar zilo vali, seivali vai siltākos ūdeņos ar Braida vali.
Tā ķermenis ir brūni-pelēks ar gaišāku pavēderi. Tam ir smails purns, divi elpošanas caurumi un plats, plakans priekšgals. Uz muguras, uzreiz aiz elpošanas caurumiem tam ir divas gaišākas zīmes, kas atgādina uzšuves. Ir pazīme, pēc kuras var labi atpazīt finvali: apakšējais žoklis labajā pusē finvalim ir balts, toties kreisajā pusē žoklis ir melns vai pelēks.[8] Šāda veida asimetriju reizēm var novērot mazajam joslvalim, bet finvaļa asimetrija ir unikāla un šī pazīme ir galvenā, pēc kuras var identificēt finvali. Uz vēdera finvalim ir 56—100 ieloces jeb joslas, kas sākas pie zoda gala un beidzas pie nabas. Tas ļauj barojoties ievērojami paplašināt rīkles daļu. Finvalim ir liela, noapaļota muguras spura, tā ir 60 cm gara. Tā pārējās spuras ir nelielas, konusveidīgas, astes spura plata, nosmaiļota un sašaurināta centrā.
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kad finvalis tuvojas ūdens virsmai, uzreiz pēc izšļāktās ūdens strūklas virs ūdens parādās muguras spura. Ūdens strūkla ir vertikāla un šaura, tā var sasniegt 6 metru augstumu.[8] Katru reizi, sasniedzot ūdens virsmu, finvalis izšļāc vienu vai vairākas ūdens strūklas. Finvalis ieelpo gaisu apmēram 1 līdz 1,5 minūtes un atkal ienirst. Finvalis ienirst līdz 250 metru dziļumam, katru reizi paliekot zem ūdens 10—15 minūtes. Reizēm finvaļi pilnībā izlec no ūdens.[8]
Finvalis ir viens no ātrākajiem okeāna iemītniekiem. Tas var peldēt ar ātrumu 37 km/st[8] un attīstīt sprinta ātrumu 40 km/st.[10] Tos mēdz saukt par jūras greihaundiem. Tie ir sociāli dzīvnieki un bieži dzīvo grupās, kas sastāv no 6—10 indivīdiem, lai gan labās barošanās vietās reizēm var novērot finvaļu barus līdz 100 dzīvniekiem.
Finvaļi tāpat kā citi vaļi veido zemas, garas skaņas. Zilo vaļu un finvaļu skaņas ir zemākās zināmās skaņas, ko rada dzīvnieki.[11] Cilvēks var dzirdēt skaņas starp 20 herciem un 20 kiloherciem. Finvaļu skaņa ir starp 16 un 40 herciem. Katras skaņas garums ir apmēram 1—2 sekundes, skaņas tiek kombinētas īpašā dziesmā, kas ilgst 7—15 minūtes. Dziesma tiek atkārtota atkal un atkal vairāku dienu garumā.[12] Tās skaļums ir 184—186 decibeli, un skaņu var sadzirdēt vairāku simtu kilometru attālumā. Iesākumā zinātnieki nesaprata, ka šīs skaļās, garās skaņas nāk no vaļiem. Ir noskaidrots, ka skaņas tiek izdotas tikai riesta laikā, un tās veido tikai tēviņi. Mūsdienās okeāni ir pārpildīti ar dažādām skaņām, ko rada kuģi un cita tehnika, šīs daudzās skaņas traucē finvaļiem atrast savu pāri.[13]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Finvalis barojas ar nelielām zivtiņām, kalmāriem un vēžveidīgajiem. Finvalis medī, plaši atverot žokļus un turpinot peldēt relatīvi lielā ātrumā, apmēram 11 km/st, pēc brīža tas aizver žokļus.[14] Vienā kampienā tas norij 70 kubikmetrus ūdens, ūdens caur mutes joslu spraugām tiek filtrēts atpakaļ jūrā, tādējādi jūras iemītnieki paliek iesprostoti vaļa mutes dobumā. Katrā mutes pusē zobu vietā ir 262—473 plātnes. Katra plātne ir veidota no keratīna, un uz iekšpusi tās veido smalkas bārkstis, plātnes garums ir apmēram 76 cm un platums 30 cm. Katrā kampienā finvalis nomedī apmēram 10 kg barības.[14] Dienas laikā pieaugušam finvalim ir vajadzīgi 1800 kg barības.[1] Ir novērots, ka finvaļi lielā ātrumā sadzen kopā zivis, līdz zivju bars ir sadzīts ciešas lodes formā, tad finvalis ar kampienu uzbrūk baram.[1]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vaļu riesta laiks ir ziemā, un tie pārojas tropiskajās jūrās. Grūsnības periods ilgst 11—12 mēnešus. Mazuļi tiek zīdīti ar pienu 6—7 mēnešus, līdz tas sasniedz 11—12 metru garumu. Tas visur seko mātei un mācās medīt. Mazuļi dzimst katru otro vai trešo gadu. Parasti piedzimst 1 mazulis, bet ir datēti arī 6 mazuļi. Dzimumbriedumu mātīte sasniedz 3—12 gadu vecumā.[1]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Finvalim ir 2 pasugas,[15] lai gan lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka būtu jābūt 3 pasugām[2] (trešajai Klusā okeāna finvaļu grupai nav zinātniskā nosaukuma):
- Antarktikas finvalis (Balaenoptera physalus quoyi) — dienviddaļas okeānu ūdeņi, lielāks par Ziemeļatlantijas finvali;
- Ziemeļatlantijas finvalis (Balaenoptera physalus physalus) — Atlantijas okeāna ziemeļu daļa.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Fin Whale, Balaenoptera physalus at MarineBio.org». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 17. oktobrī. Skatīts: 2009. gada 17. septembrī.
- ↑ 2,0 2,1 http://www.nmfs.noaa.gov/pr/pdfs/recovery/draft_finwhale.pdf
- ↑ TVNET :: - Arī pirms 30 gadiem Latvijas krastā izskaloja finvali
- ↑ «Revised Management Scheme». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 19. decembrī. Skatīts: 2009. gada 19. septembrī.
- ↑ Gingerich, P. (2004). "Whale Evolution". McGraw-Hill Yearbook of Science & Technology. The McGraw Hill Companies. ISBN 0-07-142784-8.
- ↑ A NEW HYBRID BETWEEN A BLUE WHALE, BALAENOPTERA MUSCULUS, AND A FIN WHALE, B. PHYSALUS: FREQUENCY AND IMPLICATIONS OF HYBRIDIZATION - Bérubé - 2006 - Marine Mammal Science - W...[novecojusi saite]
- ↑ Cetacean mitochondrial DNA control region: sequences of all extant baleen whales and two sperm whale species - Arnason et al. 10 (5): 960 - Molecular Biology and Evolution
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 ADW: Balaenoptera physalus: Information
- ↑ Martin, Anthony R. (1991). Whales and dolphins. London: Salamander Books.
- ↑ Fin Whale: Natural History Notebooks
- ↑ Payne, Roger (1995). Among Whales. New York: Scribner. pp. 176. ISBN 0-684-80210-4.
- ↑ Cornell Lab of Ornithology: Bioacoustics Research Program
- ↑ Cornell News: Human noise and whale courtship
- ↑ 14,0 14,1 «Whale Has Super-sized Big Gulp - UBC Reports». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 15. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 19. septembrī.
- ↑ «Mammal Species of the World - Browse: physalus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 27. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 17. septembrī.