Harri Martinsons dzimis 1904. gadā Jemshēgā. Pēc tēva nāves un mātes aizbraukšanas, pametot ģimeni, pavadījis bērnību dažādās ģimenēs laukos, kur viņā dzimusi mīlestība pret dabu. Vēlāk, divus gadus klaiņojis pa Zviedriju un Norvēģiju, kļuva par jūrnieku, sešos gados nomainīdams četrpadsmit dažādus kuģus. Atgriezies Zviedrijā tuberkulozes dēļ, 1929. gadā debitēja kā dzejnieks un salaulājās ar zviedru rakstnieci Mou Martinsoni. 20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā darbojies arī kā gleznotājs. Pēc dalības Padomju rakstnieku kongresā Maskavā 1934. gadā vīlās komunisma ideālos. Vēlāk šī iemesla dēļ pēc Padomju Savienības uzbrukuma Somijai kļuva par brīvprātīgo Somijas pusē. Par šo pieredzi arī sarakstījis grāmatu.[1] 1979. gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā "par darbiem, kas notver rasas lāsi un atspoguļo visumu."[2] Tā kā Martinsons bija Zviedrijas akadēmijas loceklis, prēmijas piešķiršana izraisīja asas debates un kritiku. Tas lielā mērā arī noveda pie Martinsona pašnāvības 1978. gadā Stokholmā.[3]
Vairākās valodās tulkots Martinsona daļēji autobiogrāfiskais romāns "Ziedošā nātre" (Nässlorna blomma, 1935), kas vēsta par zēnu, kurš agri zaudējis tēvu, bet māte ģimeni pametusi un pārcēlusies uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tāpat kā tas noticis ar pašu Martinsonu. Panākumus guvusi viņa zinātniski fantastiskā poēma "Aniāra" (Aniara: en revy om människan i tid och rum, 1956), pēc kuras motīviem sarakstīta un iestudēta opera. Martinsona dzejā dabas motīvi mijas ar civilizācijas kritiku.[3]
Latviešu valodā izdots Martinsona romāns "Ceļš uz Zvanu draudzi" (Daugava, 1953), dzejoļus atdzejojis Andrejs Irbe, publicēti trimdas žurnālā "Jaunā gaita".