Jaunievedums

Jaunievedums, jauninājums, inovācija (latīņu: innovatio — 'jauninājums, pārmaiņa') ir jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas jomas izstrādnes un tehnoloģijas, ko īsteno tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā. Pasaulē nav vienotas jaunieveduma jēdziena lietošanas un vienotas ideoloģijas. Tai pašā laikā visai izplatīta ir pamatnostādne, ka straujākā attīstība būs vērojama tikai tajās valstīs, kur jaunievedumi būs viena no svarīgākajām politiskajām un ekonomiskajām prioritātēm. Tikai produktīvas zināšanas, produktīvu informāciju — tādu, kas pārvērsta prasmē, iemaņās, un, gala rezultātā — tirgū pieprasītā produktā, var saukt par jaunievedumu. Zināšanu ražīgums un novatorisms nosaka arī naudas un citu resursu ražīgumu.

Jaunievedumiem tuvs ir arī šaurāks jēdziens — tehnoloģijas pārnese, kas vairāk attiecināms uz jaunu vai zināmu tehnoloģiju.

Novatori

Novatori ir cilvēki, kuri gan paši veic izgudrojumus, gan paši panāk to realizāciju dzīvē. Tas var būt, piemēram, zinātnieks, kas pats realizē savu ideju vai uzņēmējs, kurš pats rada jauno ideju, veic izgudrojumu un pēc tam to realizē arī dzīvē. Dažreiz jauna ideja vai izgudrojums ir zinātnieka darba rezultāts, kas tiek realizēts ļoti ilgā laika posmā vai arī par to tiek aizmirsts un pēc kāda laika tiek atklāts vēlreiz jau zināmais.

Jaunievedumi vēsturē

Vēsture liecina, ka novatoriskie procesi nav norisinājušies vienmērīgi. Atsevišķos laika posmos dažādās saimnieciskās dzīves jomās ticis ieviests liels skaits dažādu izgudrojumu un uzlabojumu, kuru rezultātā ekonomika šajos periodos attīstījusies ļoti strauji. Citos periodos jaunievedumu bijis mazāk, kādēļ ir bijusi lēnāka ekonomikas attīstība vai pat tās stagnācija. Rezultātā nevienmērīgā jauninājuma procesa un citu faktoru dēļ ekonomikā ir vērojamas kvalitatīvi atšķirīgas attīstības fāzes, kas papildus vēl mijas ar tā saucamajiem tehnoloģiskajiem un ekonomiskajiem cikliem.

Par ievērojamākajiem jaunievedumiem cilvēces vēsturē var uzskatīt uguns izmantošanu, kas tika apgūta pirms vairākiem simtiem tūkstošu gadu, zemes apstrādes uzsākšanu un mājdzīvnieku pieradināšanu (Neolīta revolūcija) apmēram pirms 10-12 tūkstošiem gadu.

Galvenie jaunievedumu lietotāji

Empīriskie pētījumi liecina, ka daudzi lietotāji, no 10 procentiem līdz pat 40 procentiem ir kaut nedaudz iesaistīti, izstrādājot vai pārveidojot kādu produktu. Ir pavisam skaidrs, ka lietotāji dara daudz, lai notiktu produktu attīstība dažādās jomās. Pētījumi par inovācijas lietotājiem (privātpersonām un uzņēmumiem) parādās "galvenie lietotāji". Tie ir priekšā lielākajai daļai lietotāju to iedzīvotāju attiecībā uz nozīmīgām tirgus tendencēm, un viņi gaida, lai iegūtu relatīvi lielāku ieguvumu no inovācijām savu vajadzību apmierināšanai.

Galvenie lietotāji ir vadošās tirgus daļas svarīga sastāvdaļa un daudzus jaunus produktus viņi attīsta savām vajadzībām, un tie noteikti patiktu arī citiem lietotājiem, kas darbojas par pamatu jaunievedumu izstrādājumu ražotājiem, ko ražotāji vēlētos komercializēt. Vairāki pētījumi ir parādījuši, ka daudzas inovācijas, ko ir radījuši galvenie lietotāji, ir novērtētas kā komerciāli pievilcīgas un tās ir faktiski komercializētas no ražotāju puses.

Jaunievedumu nozīme ekonomiskajā attīstībā

Inovatīva attīstība nozīmē lielākas iespējas pārstrukturizēt ekonomiku, arvien palielinot jaunu zināšanu un atklājumu absorbciju valsts ekonomikā, tādējādi palielinot ražīgumu, ieviešot tirgū pieprasītus un jaunus produktus un pakalpojumus un darbības metodes. Novatoriska attīstība pasaulē tiek balstīta uz inovācijas pamata pīlāru — uzņēmējdarbības, izglītības un zinātnes (pētniecības), likumdošanas (valsts politikas) un finanšu sistēmas savstarpējās mijiedarbības, kas bieži tiek apzīmēta kā Nacionālā Inovācijas Sistēma.

Viens no iemesliem, kādēļ tieši tagad inovācija tiek uzskatīta par īpašu jaunās ekonomikas pazīmi un sastāvdaļu, ir tas, ka ekonomikā novatorisms no vispārēja attīstības faktora ir kļuvis par vienu no galvenajiem konkurētspējas faktoriem — gan atsevišķu kompāniju, gan arī nacionālā līmenī. Novatoriskais process vairs nav kaut kas līdzīgs pasīvai atklājumu un izgudrojumu difūzijai tautsaimniecībā, bet gan apzināti plānots un organizēts, nepārtraukts process ar mērķi palielināt darba ražīguma un darba procesā izmantojamo resursu atdevi, samazināt ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas izmaksas. Tādējādi produkcijas vērtībā būtiski pieaugusi daļa, kas saistīta ar pētījumiem, eksperimentiem, informātiku, tirgdarbību un citiem nemateriālajiem elementiem.

Kopš piecdesmitajiem gadiem veiktie pētījumi liecina, ka pēdējo 50—100 gadu laikā reālais iekšzemes kopprodukta pieauguma temps uz vienu iedzīvotāju ekonomiski attīstītajās valstīs ir bijis vidēji ap 1.5% gadā. Turklāt ap 99% no šī pieauguma tempa sasniegts, pateicoties nevis galveno ražošanas faktoru — kapitāla un darbaspēka apjoma, bet gan šo faktoru produktivitātes (atdeves) pieaugumam. Jo augstāku attīstības pakāpi sasniedza mūsdienu ekonomiski attīstītās valstis, jo izteiktāka kļuva novatorisma un tā radītās produktivitātes nozīme.

Viens no uzņēmumu novatoriskā potenciāla palielināšanas instrumentiem ir biznesa klasteru veidošana.

Inovācijas teoriju attīstība

Mūsdienās var izšķirt trīs galvenās teorijas/paradigmas inovācijas izpētē. Būtiski aspekti, kam šajā sakarā jāpievērš uzmanība, ir inovācijas teorijas attīstība un paradigmu rašanās. Ekonomikas attīstība periodā no 1980. gada līdz 1990. gadam kļuva maznozīmīgāka privātiem uzņēmumiem vai arī universitātēm un kompānijām, kuru darbība bija balstīta uz tehniskiem un zinātniskiem atklājumiem. Pieauga nozīme spējai noformulēt un pielāgot pareizo uzņēmuma stratēģiju. Stratēģiskā paradigma ir vislabākais izskaidrojums jaunievedumos uzņēmumos mūsdienu apstākļos, kas notika sociālekonomikas attīstības rezultātā.

Paradigmu rašanās

Paradigmas ir atbildes uz patlaban esošajām problēmām. Paradigmas ir abstrakti, intelektuāli pieņēmumi, lai izskaidrotu konkrētu, sociālu problēmu, kur tikai pētnieka iztēle kontrolē, kāda tā ir. Paradigmu rašanos visbūtiskāk ietekmē vēsturiskā situācija.

Trīs paradigmas jaunievedumu izpētē

Var izšķirt trīs pamata teorijas, kas jaunievedumu teorijā vienlaikus ir arī konkurējošas paradigmas. Paradigmām ir dažādi pieņēmumi par faktoriem, kas veido un izraisa jaunievedumus. Trīs paradigmas, ja runa ir par jaunievedumiem, tiek dēvētas šādi: uzņēmēja paradigma, kur uzņēmējs kā indivīds jaunievedumos ir noteicošais; tehnoloģiski-ekonomiskā paradigma, kur izšķirošā loma ir tehnoloģiju attīstībai un stratēģiskā paradigma, kurā savukārt noteicošais ir uzņēmuma stratēģija un vadība.

Jaunievedumu iedalījums

Pēc novatoriskās ietekmes līmeņa uz sabiedriskās dzīves dažādām jomām, tajā skaitā arī ekonomisko, inovācijas var iedalīt šādi. J. Šumpēters visus jauninājumus iedalīja divās grupās:

1. Bāzes inovācijas
2. Sekundārās inovācijas.

Tālākajos pētījumos G. Mens precizēja šo klasifikāciju, papildinot to. Viņš piedāvāja šādu inovāciju klasifikāciju:

1. Bāzes inovācijas (tehnoloģidskās un netehnoloģiskās);
2. Uzlabojošās inovācijas;
3. Pseidoinovācijas jeb šķietamās inovācijas

Tehnoloģiskās un netehnoloģiskās bāzes

Tehnoloģiskās bāzes inovācijas ir inovācijas, kas veido jaunas nozares un jaunus tirgus. Savukārt, netehnoloģiskās bāzes inovācijas ir saistītas ar izmaiņām kultūrā, pārvaldē un sabiedriskos pakalpojumos. Bāzes inovācijas parasti parādās tajā periodā, kad esošās tehnoloģiskās sistēmas ir izsmēlušas savas pilnveidošanas iespējas un ir nepieciešams pāriet uz jaunu tehnoloģisku sistēmu.

Uzlabojošās inovācijas

Uzlabojošās inovācijas neskar galveno tehnoloģisko shēmu, bet uzlabo produkta kvalitāti vai nenozīmīgi maina tehnoloģiskā procesa elementus, lai samazinātu noteiktu resursu izlietojumu.

Pseidoinovācijas

Pseidoinovācijas ievieš izmaiņas, ņemot vērā patērētāju priekšrocību īslaicīgās svārstības.

Inovāciju kopējā īpašība

Visām inovācijām ir viena kopēja īpašība - inovāciju efekts ir atlikts, tas nekad neparādās tūlīt pēc ieviešanas, tādēļ efektivitātes aprēķini, balstoties uz izmaksu un efektu salīdzināšanu, parasti nav piemērojami, būtībā efektivitātes aprēķināšana ir atsevišķa nopietna problēma.

Literatūra

• J., Sunbo (1999.) The theory of innovation :entrepreneurs, technology and strategy, Cheltenham (UK) ; Northampton (MA, USA) : Edward Elgar
• J. Greenberg (2003.) Organizational Behaviour, USA
• Ābeltiņa, A.(2008). Inovācija - 20 gadsimta sākums. Rīga : Lietišķās informācijas cetrs.

Ārējās saites

• [1]
• [2]^{[novecojusi saite]}
• [3]