Politika

Politika (grieķu: πολιτικά, politiká — ‘valsts darīšanas’) ir sabiedrisks process, kurā dažādas iedzīvotāju interešu grupas, nacionālas un starptautiskas institūcijas, uzņēmumi vai atsevišķi indivīdi, veic darbības savu oficiālu vai neoficiālu varas, ietekmes, ekonomisko vai citu mērķu sasniegšanai. Politika plašākā nozīmē ietver arī aktivitātes, caur kurām cilvēki pieņem, uztur un maina vispārējos noteikumus, kas regulē viņu dzīvi. Politika tādēļ ir ļoti saistīta ar konflikta un sadarbības fenomenu.

Klasiskā politikas izpratne ir cēlusies no Senās Grieķijas un vārds “politika” ir cēlies no vārda polise, kas tiešā tulkojumā no Grieķu valodas nozīmē “pilsētvalsts”. Senajā Grieķijā sabiedrība bija sadalīta vairākās pilsētvalstīs un katrā pilsētvalstī pastāvēja sava pārvaldes sistēma, no tā arī izriet vārds politika - “polises darīšanas” jeb mūsdienu izpratnē “valsts darīšanas”. Jau tā laika darbos tika spriests par sabiedrību un politiku, piemēram, Platona “Valsts”, Aristoteļa “Politika”. Savā grāmatā "Politika" Aristotelis apgalvoja, ka “cilvēks pēc dabas ir politisks dzīvnieks” ar ko viņš uzskatīja, ka tikai politiskā sabiedrībā cilvēks var sasniegt pilnību un dzīvot “labu dzīvi”. Aristotelis uzskatīja, ka politika ir ētiska aktivitāte, kuras virsuzdevums ir taisnīgas sabiedrības veidošana, savukārt Platons bija skarbs demokrātijas kritiķis un savā darbā apgalvoja to, ka varai būtu jāpieder izglītotajai elitei, karaļiem-filozofiem.

Politika sevī ietver arī procesu, caur kuru valsts piešķir atbalstu, apbalvojumu vai sodu, reaģējot pret notikumiem sabiedrībā vai sabiedrības spiediena. Šādi politika tiek īstenota ar formālu vai autoratīvu lēmumu, kas liek pamatus rīcības plānam, kas ir saistošs visai sabiedrībai.

Politikas studijas pēc būtības pēta valsts pārvaldi vai plašākā kontekstā to, kā tiek īstenota varas un autoritātes pielietošana . Zinātnes nozare, kurā tiek pētīta politika, ir politoloģija. Ir izšķiramas vairākas pieejas politikas pētniecībā kā zinātņu nozarē, piemēram, politiskā filozofija – normatīvā pieeja, kā arī empīriskā pieeja, kuras ietvaros pēta institūcijas un struktūras (institucionālisms), uzvedības analīze (biheiviorisms, racionālās izvēles teorija) un citas pētniecības pieejas.

Tiek atšķirta iekšpolitika un ārpolitika, iezīmējot atšķirību starp to, kas notiek valsts iekšienē un kas notiek attiecībās starp valstīm. Šis iekšpolitikas un ārpolitikas sadalījums ir uzturējis arī studiju disciplīnas – politikas zinātne un starptautiskās attiecības. Tomēr globalizācijas ietekmē, kuras pamatā ir starpvalstu attiecības un valstu atkarība vienai no otras, mazinās šo divu nošķīrumu nozīmība.

Politisko procesu sākšanās priekšnosacījums ir sabiedrības strukturēšanās Neolīta revolūcijas laikā un līdz ar to atšķirīgu interešu veidošanās dažādās iedzīvotāju grupās.