Sidnejstrītas aplenkums
| Sidnejstrītas aplenkums | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 Britu karavīri Sidnejstrītā apšauda aplenkto māju | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
 Londonas PolicijaSkotijas gvardes pulks |
 Latviešu anarhistu bandas "Liesma" dalībnieki | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
| Vinstons Čērčils |
Pēteris Pjatkovs Fricis Svars Jāzeps Sokolovs Jakobs Fogels | ||||||
| Spēks | |||||||
|
apmēram 200 policistu Skotu gvardes rota | 2-3 anarhistu kaujinieki | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
|
3 policisti 1 ugunsdzēsējs | 2 anarhisti nogalināti | ||||||
Sidnejstrītas aplenkums Londonā (angļu: Siege of Sidney Street) bija Londonas policijas un britu armijas vienības kauja Stepnijas apkaimē ar latviešu anarhistiem 1911. gada 3. janvārī, kas piesaistīja lielu plašsaziņas līdzekļu uzmanību un izraisīja debates britu parlamentā. Operāciju personīgi vadīja tā laika Lielbritānijas iekšlietu ministrs (Home Secretary) Vinstons Čērčils un tā tika nofilmēta.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc 1905. gada revolūcijas sakāves 1906.-1908. gadā no Krievijas Impērijas uz Angliju un citām ārvalstīm emigrēja daudzi bijušie revolucionārie kaujinieki un mežabrāļi. Londonā latvieši izveidoja savu Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) grupu un latviešu Komunistisko klubu, kas sadarbojās ar ebreju strādnieku savienību ("Bundu") un citām kreisi noskaņoto Krievijas emigrantu grupām. Vairums emigrantu apmetās tolaik nabadzīgajā Īstendas (East End) daļā un viņiem trūka līdzekļu savas revolucionārās darbības turpināšanai.
1908. gadā Londonā izveidojās kaujinieku grupa Leesma ("Liesma"), kas pulcējās Džubilī (Jubilee) ielas anarhistu klubā. Grupas sastāvā, pēc vēlākajiem britu policijas izmeklēšanas rezultātiem, bija kāds Pēteris Pjatkovs (Peter Piaktow) saukts "Krāsotājs" (the Painter), Jakobs Fogels (Jacob Fogel, arī Jan Sprohe), Jāzeps Sokolovs vai Vilhelms[1] (William Sokolow, saukts Joseph), Fricis Svars (Fritz Svaars), Georgs Gardšteins (Hartmanis jeb "Puika")[1] (George Gardstein, arī Mouremtzoff, Poolka Mourremitz), Ņina Vasiļjeva[2] (Vassilleva), Ļuba Milšteine (Milstein), Jēkabs Peterss (Jacob Peters), Makss Smolers (Max Smoller, arī Joseph Levi). Reizēm šai grupai pieskaita Totnemas inkasenta aplaupītājus Paulu Helfeldu (Paul Helfeld) un Jakobu Lapidusu (Jacob Lepidus). Citi autori šai grupai vēl pieskaita Zāru Trasjonsku (Sara Trassjonsky), Juri Laiviņu jeb Jurku Dubovu (Yourka Laiwin, Yourka Dubof), Jāni Rozenu jeb Bārddzini (John Rosen, the Barber), Osipu Fjodorovu (Osip Federoff) un Kārli Hofmani (Karl Hoffman).[3] Personu patiesie vārdi un etniskā identitāte var būt savādāki.
Pirmā "ekspropriācijas akcija" bija 1909. gada 23. janvāra uzbrukums kasierim, kas no bankas veda naudu Totnemas kaučuka fabrikas darbiniekiem. Pēc vajāšanas sešu jūdžu garumā policisti nogalināja J.Lapidusu un sagūstīja ievainoto P.Helfeldu, kas mira slimnīcā ar pēdējiem vārdiem Mana māte ir Rīgā.[3] Apšaudes rezultātā tika ievainoti 25 cilvēki, divi nošauti, ieskaitot vienu policistu. Notikums izraisīja pret imigrantiem vērstu sašutuma vilni sabiedrībā, notikums vēlāk nodēvēts par Tottenham Outrage (Totnemas vardarbību). 1910. gada 16. decembrī notika vēl viens laupīšanas uzbrukums juvelieru veikalam Haundsdičas ielā Londonas Sitijā, kuru vadīja Gardšteins un piedalījās Smolers, Peterss, Dubovs, Svars, Sokolovs, Hofmans, Rozens un Fjodorovs. Laupītāji nogalināja trīs policistus, kas pēc kaimiņu zvana ieradās notikuma vietā. Vairākums no viņiem aizbēga, bet Gardšteinu nāvīgi ievainoja. Ārsts, kas bija izsaukts kaujinieku grupas īrētajā dzīvoklī pie ievainotā Gardšteina, par to paziņoja policijai. Policisti dzīvoklī atrada jau mirušā Gardšteina līķi ar 1910. gada 2. jūlijā izdotu "Liesmas" grupas biedra karti, kas apliecināja, ka tās īpašnieks ir šīs latviešu anarhistu komunistu grupas biedrs, kā arī instrukcijas bumbu izgatavošanai un detonēšanai. Atrada arī vēstules no Rīgas Centrālcietumā ieslodzītajiem partijas biedriem un vēstules no latviešu kaujinieku grupas Baku, laikrakstus Zensonis ("Censonis"), Brihwiba ("Brīvība") un Parīzes "Melnais karogs".[3]
23. decembrī Skotlendjards apcietināja Petersu sakarā ar aizdomām par saistību ar 16. decembra uzbrukumu, bet atbrīvoja pēc skaidrojuma, ka laupīšanu esot veicis viņa brālēns Fricis Svars.
Kaujas norise
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1911. gada 2. janvārī kāds informators ziņoja par to, ka divi vai trīs no meklētajiem uzbrucējiem, ieskaitot grupas vadītāju Pēteri Pjatkovu, slēpjas Sidnejstrītā 100 Stepnijas apkaimē. 3. janvārī tur ieradās apmēram 200 policistu, kas aplenca visu rajonu.
Teroristiem bija vieni no tā laika modernākajiem vācu ieročiem un liels daudzums munīcijas, kas ļāva viņiem veselu dienu atšaudīties pret britu policijas, vēlāk armijas vienībām. Notikuma vietā ieradās daudzi preses pārstāvji un fotogrāfi, un pats britu iekšlietu ministrs Vinstons Čērčils. Pēc tam, kad viņa cilindru cauršāva kāda latvieša raidīta lode, tika nolemts kaujā iesaistīt nāvējošākos iekšlietu ministrijas rīcībā esošos ieročus - lielgabalus. Pēc lielgabalu apšaudes aplenktajā ēkā sākās ugunsgrēks, kuru Čērčils ugunsdzēsējiem apdzēst neļāva, jo gaidīja kaujinieku mēģinājumu izlauzties cauri galvenajai izejai. Tomēr tas nenotika, un ēkā ielauzušies policisti atrada vienīgi Friča Svara un Vilhelma Sokolova līķus. Pēteris Pjatkovs jeb "Krāsotājs" bija bez pēdām pazudis.[4] Kaujas rezultātā bojā gāja trīs policisti un viens ugunsdzēsējs.[5]
Tiesvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Uz aizdomu pamata par piederību kaujinieku grupai policija drīz arestēja lielāko daļu no aizdomās turētajiem. 23. janvārī apsūdzība policistu nogalināšanā un līdzdalībā izvirzīja Petersam, Dubovam, Fjodorovam, Milšteinei un Trasjonskai. 3. februārī apcietināja arī Rozenu, bet 8. februārī Vasiļjevu un Hofmani. Smolersam kā Krievijas specdienestu aģentam lika izbraukt no Lielbritānijas. Izmeklēšana nespēja uzradīt pietiekošus pieradījumus vairākiem dzīvi palikušajiem grupas dalībniekiem. Milšteini atbrīvoja 21. februārī, 8. martā Trasjonsku un Hofmani, 15. martā Fjodorovu.
1. maija sākās tiesa pret Petersu, Dubovu, Vasiļjevu un Rozenu. Apsūdzēto advokāti apgalvoja, ka vienīgi Gardšteins, Svars, Smolers un, iespējams, Pjatkovs ir vainojami policistu nogalināšanā. Visus apsūdzētos pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvoja, izņemot Vasiļjevu, kurai piesprieda divus gadus cietumā, jo viņas pirkstu nospiedumus atklāja juvelieru veikalā. Pēc tam Latvijas kaujinieki uzbrukumus Londonā vairs neveica. Trasjonska nokļuva vājprātīgo namā, Milšteine 1912. gadā izceļoja uz ASV, bet Vasiļjeva visu mūžu nodzīvoja Londonā.[3] Zināms, ka Peterss 1913. gadā apprecējās ar baņķiera Meizija Frīmena (Maisie Freeman) meitu Meju[6] un 1917. gadā atgriezās Krievijā un Latvijā, izveidoja PSRS drošības dienestu un ieņēma citus augstus amatus valsts un partijas vadībā.
Pēteris Pjatkovs pazuda bez pēdām un ir izteiktas dažādas versijas par viņa patieso identitāti. Ilgu laiku uzskatīja, ka tas īstenībā ir bijis Petersa segvārds. 1988. gadā anarhisma vēsturnieks Filips Rafs (Ruff) pauda uzskatu, ka Pēteris "Krāsotājs" bijis latviešu gleznotājs Ģederts Eliass. Tomēr vēlāk viņš mainīja savus uzskatus un kopā ar Paulu Bankovski rakstīja, ka "Krāsotājs" ir bijis mazāk pazīstamais Jānis Žāklis (Zhakles), kas bruņotā uzbrukumā Rīgas Policijas pārvaldei agrāk bija atbrīvojis Frici Svaru un kopā ar Eliasu aplaupījis Krievijas valsts bankas filiāli Helsinkos.[7]
Notikumu atspoguļojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1911. gada Londonas Sidnejstrītas kaujas iespaidā beļģu rakstnieks Žoržs Simenons 1931. gadā sāka detektīvromānu sēriju par komisāru Megrē ar romānu "Pēteris Latvietis" (Pietr-le-Letton), kas angliski tika tulkots kā "Pētera Latvieša dīvainais gadījums" (The Strange Case of Peter the Lett) vai arī "Megrē un noslēpumainais latvietis" (Maigret and the Enigmatic Lett). Vēlāk viņš uzrakstīja romāna turpinājumu "Otrā nodaļa".
Alfreds Hičkoks, kas pats audzis šajā Londonas daļā, Sidnejstrītas kaujas epizodi izmantoja 1934. gadā uzņemtajā filmā The Man Who Knew Too Much ("Cilvēks, kas zināja par daudz"). 1960. gadā tika uzņemta policijas operācijai veltīta filma The Siege of Sidney Street.
Sakarā ar notikuma simtgadi 2010. gada 18. decembrī Londonas Doku muzejā (Museum of London Docklands) atklāja Sidnejstrītas aplenkumam veltītu izstādi, angļu TV un radio veidoja reportāžas, bet laikraksti publicēja vairākus rakstus par to.[8]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Melnais Pēteris Pauls Bankovskis, Diena, 2003. gada 11. oktobrī
- ↑ «Karoline Zobens-East. Pirms 100 gadiem slepkavības Haundsdičā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2012. gada 10. augustā.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Tom Vague. Anarchy in the UK 1910/11. The Houndsditch Murders and the Siege of Sydney Street. 100th Anniversary Peter the Painter Cell Tribute. Vague Publishing, 2010[novecojusi saite] (angliski)
- ↑ Siege of Sidney Street — 1911 (Metropolitan Police history)
- ↑ BBC news
- ↑ Елена Съянова. "Яков Петерс, которого мы не знаем" "Известия", 2003. gada 14. oktobrī
- ↑ "Peter the Painter (Janis Zhaklis) and the Siege of Sidney Street", Bulletin of the Kate Sharpley Library 50/51 2007, p.6-7
- ↑ Honoured after 100 years, the three hero policemen gunned down by Sidney Street anarchists by Daily Mail reporter
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- The Houndsditch Murders and the Siege of Sidney Street, Donald Rumbelow, ISBN 0-491-03178-5
- The Battle of Stepney, Colin Rogers, ISBN 0-7091-9146-4
- The Siege of Sidney Street Interneta filmu datubāzē
- Karoline Zobens-East. Pirms 100 gadiem slepkavības Haundsdičā (ar Friča Svara vēstules norakstu par viņa skatījumu uz notikušo) (latviski)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- City of London Police, Houndsditch murders
- The Churchill Centre: The Siege of Sidney Street
- 1911 Newsreel footage of the The Siege of Sidney Street Arhivēts 2011. gada 4. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
- The Shimans in Sidney Street, 1911
- The Shimans in Sidney Street, 1911 (alternative link)
- Peter the Painter (Janis Zhaklis) and the Siege of Sidney Street by Pauls Bankovskis and Phil Ruff
- Murderers' siege in London The Guardian January 4, 1911
- Memorial Card of three policemen killed
- London Under Siege: Churchill and the Anarchists by Derry Nairn, 15th December 2010 Arhivēts 2012. gada 5. augustā, Wayback Machine vietnē.