Sniegs
Sniegs ir cieto atmosfēras nokrišņu veids, kas veidojas, mikroskopiskiem ūdens pilieniem zemā gaisa temperatūrā kristalizējoties un augot simetriskās, starainu zvaigznīšu formās. Parasti sniegs veidojas, kad gaisa temperatūra ir tuvu 0 °C vai zem tās.[1]
Kristālu veidošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sniegpārsliņu kristāli sāk veidoties ap ļoti sīku putekļu daļiņām atmosfērā. Radušies kristāli, brīvi krītot caur mākoņiem un pakāpeniski apsalstot ar tajos esošo mitrumu, veido sešstūrainas sniegpārslas. Tas saistīts ar īpašo ūdens molekulu struktūru, tādējādi kristāli veido vai nu 60 vai 120 grādu leņķi. Mainīgas temperatūras ietekmē, sniegpārslai pārvietojoties mākonī augšup, lejup, brīžam tā apkūst, brīžam no jauna apsalst, tādējādi veidojas daudzveidīgas formas. No tā veidojas jauktas pārslu kristālu formas. Tādējādi veidojas ārkārtīgi daudzveidīgas sniegpārslas un mēdz teikt, ka nav divu vienādu sniegpārslu.
Sniegpārslas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Balto krāsu rada ledus kristāliņos ieskautais gaiss. Pilns gaismu spektrs atstarojas no ledus kristālu un gaisa ieslēgumu robežām un tiek izkliedēts. Sniegpārsliņas struktūrā ir 95% gaisa, tādējādi tās nelielais blīvums nodrošina salīdzinoši lēnu krišanu. Lielākā reģistrētā sniegpārsla fiksēta 38 cm lielā izmērā,[nepieciešama atsauce] tomēr parasti sniegpārslas ir ap 5 milimetriem diametrā un sver 0,004 gramus.
Sniega sega
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sniega sega ir sniega kārta, kas uzsnigusi uz zemes vai jebkura cita priekšmeta. Sniega segas biezums tiek mērīts centimetros un ir atkarīgs no uzsnigušā sniega biezuma un blīvuma. Sniega segas biezums (sniega segas dziļums) var būt no pāris milimetriem līdz pat vairākiem metriem. Viens milimetrs nokrišņu vidēji veido aptuveni vienu centimetru biezu sniega segu.
Latvijā sniega segas biezums ir atkarīgs no novērošanas vietas. Pie jūras tas parasti ir vismazākais, bet Latvijas augstienēs, tādās kā Vidzemes augstiene un Alūksnes augstiene tas ir visbiezākais. Visbiezākā sniega sega, kāda jebkad ir reģistrēta Latvijas teritorijā, ir 126 centimetri un tika novērota 1931. gada martā, Gaiziņkalna apkārtnē.[2]
Kušana un iztvaikošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sniega kušanas temperatūra ir 0 grādi pēc Celsija. Tomēr dabā ievērojama daļa sniega pāriet gāzveida stāvoklī, apejot šķidro fāzi pie negatīvām temperatūrām. Šādu procesu sauc par sublimāciju jeb sauso pārtvaici. Īpaši intensīvi sublimācija notiek saules staru tiešajā iedarbībā. Dabā to var novērot, kad pēc sniegotām ziemām nāk saulains anticiklona pavasaris ar spožu sauli, negatīvām temperatūrām un sniegs izzūd, un no gaidītajiem paliem nav ne vēsts. Ir pētījumi, kas liecina, ka sniega iztvaice intensīvi notiek puteņa laikā.
Slīdēšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Cilvēkam svarīga sniega īpašība ir tā, ka sniegs labi slīd. Lai ar ragavu palīdzību slīdētu pa sniegu, ir jāpatērē 10 reizes mazāk enerģijas, nekā lai pārvietotos ar riteņiem.
Sniegs ir slidens tāpēc, ka spiediena un berzes rezultātā sniega segas augšējās daļas plāns slānis izkūst un izveidojas ūdens slānis, kas samazina berzi. Tāpēc sniega slīdēšana ir atkarīga no gaisa temperatūras un kustības ātruma.
Zināms, ka berze ir vismazākā, slīdot pa sausu sniegu 0 °C temperatūrā. Ja sniegs ir mitrs, berze pieaug proporcionāli mitruma daudzumam.
Pētījumi ar eksperimentālajām metāla slēpēm rāda, ka berzes koeficients palielinās līdz ar gaisa temperatūras pazemināšanos. Tēraudam no 0 °C līdz −25 °C tas divkāršojas, bet varam pieaug 3—4 reizes. Palielinot slēpošanas ātrumu no 0,03 līdz 5 metriem sekundē, berzes koeficients samazinās 10 reizes.
Sniega čīkstēšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sniegs čīkst tikai gaisa temperatūrā zem nulles, un tā tonalitāte mainās atkarībā no gaisa temperatūras — jo stiprāks sals, jo augstāks ir skanējums. Ir cilvēki, kuri pēc sniega čīkstēšanas frekvences var noteikt gaisa temperatūru ārā. Sniegs čīkst tāpēc, ka tiek saspiesti sīki sniega kristāliņi. Katrs no tiem ir tik mazs, ka, lūstot vienam kristāliņam, neko nevar dzirdēt, bet lūstot uzreiz daudziem — var diezgan labi dzirdēt sniega čīkstoņu. Akustiskie mērījumi rāda, ka sniega čīkstoņas izraisītās skaņas frekvence var būt no 250—400 līdz 1000—1600 herciem. Parasti zemākā robeža par dažiem decibeliem pārsniedz augstāko robežu, t.i. zemākā skaņa skan skaļāk, nekā augstākā skaņa. Gaisa temperatūras pazemināšanās padara ledus kristāliņus cietākus un trauslākus. Ejot pa sniegu, ledus adatiņas lūst un skaņa ir augstāka.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Piezīmes un atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sniegs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Raksts par sniegu Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras mājaslapā
- Foto blog fotogrāfijas, kurās ir redzams sniegs (Ogre, 2008. gada 22. novembris)
- Sniegs, neogeo.lv
 | Šis ar meteoroloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|