Terciārs

Terciārs jeb terciārais periods ir novecojis Zemes ģeoloģiskās vēstures laika intervāls no krīta-paleogēna izmiršanas (kad izmira dinozauri) līdz pēdējā ledus laikmeta sākumam (ap 1,8 Ma). Tas skaitījas viens no diviem kainozoja ēras periodiem.

Terminu 1759. gadā ieviesa itāļu ģeologs Džovanni Arduino, kurš, pamatojoties uz Ziemeļitālijas ģeoloģiju sadalīja laika skalu primārajā, sekundārajā un terciārajā periodā. Nedaudz vēlāk tiem tika pievienots kvartārais periods. 1828. gadā skotu ģeologs Čārlzs Laiels iekļāva terciāru savā detalizētāk izstrādātajā klasifikācijas shēmā. Viņš sadalīja terciāru četrās epohās, pamatojoties uz fosilo molusku procentuālo sastāvu stratās pēc līzības ar mūsdienu sugām. Epohu nosaukumiem Laiels izmantoja grieķu terminus: Eocēns, Miocēns, Senais Pliocēns un Jaunais Pliocēns. Kaut arī šāds dalījums bija adekvāts zinātnieka pētāmajam reģionam (Itālijas Alpu un līdzenumu daļa), bet mēģinot to pielietot citām Eiropas un Amerikas daļām tas izrādījās nederīgs, sakarā ar ko fosilo molusku izmantošana epohu noteikšanai beidzās, bet epohas tika pārsauktas un to sastāvs izmainīts. Saskaņā ar ar pašreizējo ģeohronoloģisko skalu laika intervāls, kas bija pazīstams kā terciārs, ietver sevī paleogēnu, neogēnu un antropogēna daļu.