Dialekts

Dialekts (grieķu: διάλεκτος (dialektos); no διαλέγομαι — ‘runāt, izskaidroties’) ir valodas paveids, kas vēsturiski radies samērā plašā apvidū, un tajā var būt ietvertas vairākas izloksnes vai izlokšņu grupas. Dialekts ir pilnvērtīga runas (ne obligāti rakstveida) sazināšanās sistēma ar savu leksikonu un gramatiku. Dialekti var atšķirties ne tikai leksikas un frazeoloģijas ziņā, bet arī fonētiski, morfoloģiski un sintaktiski, radot īpašas izrunas un struktūras.

Dialekti bieži vien attīstās reģionos, kas ir ģeogrāfiski izolēti vai sabiedriski nošķirti, un šāda valodu dažādība ir daļa no lielākām lingvistiskām izmaiņām, kas var novest pie jaunas valodas izveidošanās. Līdzās teritoriālajiem dialektiem pastāv arī funkcionālie vai sociālie dialekti, kas saistīti ar konkrētām profesijām, slāņiem vai interešu grupām. Piemēram, tehniskais žargons vai profesionāla terminoloģija var veidot šauras grupas dialektu.

Dialekti ne tikai veicina lingvistisku daudzveidību, bet arī stiprina reģionālo vai sociālo identitāte. Piemēram, cilvēki bieži vien izmanto noteiktus dialektus, lai izceltu savu piederību kādai grupai vai reģionam, kas kalpo kā sava veida kultūras atšķirības un lepnuma zīme. Tajā pašā laikā dialektu lietojums var tikt pakļauts arī stigmatizācijai vai sociālajam spiedienam, īpaši izglītības vai profesionālajā vidē, kurā bieži tiek preferēta standartvaloda. Standartvaloda bieži tiek uzskatīta par "pareizo" vai "augstāko" valodas paveidu, tā simbolizē izglītību, autoritāti un profesionalitāti. Dialekti, kas atšķiras no šīs normas, var tikt uzskatīti par mazāk vērtīgiem vai nepietiekami izsmalcinātiem.

Mūsdienās, lai gan globalizācijas un urbanizācijas ietekmē daudzi dialekti izzūd, bet pastāv kustības un iniciatīvas, kas mēģina saglabāt un atjaunot dialektus, atzīstot to nozīmību vietējās un globālās kultūras kontekstā. Daudzās sabiedrībās tiek veicināta valodas standartizācija, lai nodrošinātu vienotu komunikāciju. Tā rezultātā dialekti var tikt uztverti kā šķērslis vai traucēklis efektīvai saziņai.

Dialekts vai valoda

Problēma, kas saistīta ar valodas un dialekta atšķirību, bieži izriet no sarežģītajām sociālajām, politiskajām un lingvistiskajām situācijām. Valodas un dialekti bieži tiek definēti politiskās varas ietekmē. Ja dialekts tiek institucionalizēts un tam tiek piešķirts oficiāls statuss (piemēram, tas tiek lietots izglītībā, medijos un likumos), tas bieži tiek uzskatīts par atsevišķu valodu.

Dialekti bieži ir mazāk standartizēti nekā valodas, un valodai, kas ir izveidojusi standartizētu formu, bieži tiek piešķirts augstāks statuss. Dialektu runātāji var sastapties ar stigmatizāciju vai jūtas spiesti pielāgoties valodas standarta formai, lai iegūtu prestižu vai iespējas.

Dialekti, kas laika gaitā kļuvuši par atsevišķām valodām, ir bieži sastopama parādība valodas attīstības procesā. Tas notiek tad, kad dialekti attīstās tik ļoti, ka starp dažādiem runātājiem rodas komunikācijas grūtības, vai arī dialektam tiek piešķirts oficiāls statuss, un tas sāk funkcionēt kā neatkarīga valoda.

Latīņu valoda, ko runāja Romas impērijas laikā, laika gaitā sašķēlās vairākos reģionālajos dialektos visā Eiropā. Šie dialekti attīstījās neatkarīgi viens no otra, veidojot jaunas valodas, piemērām, itāļu valoda. Citas Itālijas teritorijās runātās dialektu formas (piemēram, sicīliešu vai venēciešu) bija pietiekami atšķirīgas, lai varētu tikt uzskatītas par atsevišķām valodām. Spāņu, franču, portugāļu, rumāņu valodas attīstījās no tautas latīņu valodas (Vulgar Latin). Serbohorvātu valoda kādreiz bija kopēja valoda Dienvidslāvijā, bet ar valstu neatkarības veidošanos 20. gadsimta beigās tā sadalījās četrās atsevišķās valodās:

• Serbu valoda
• Horvātu valoda
• Bosniešu valoda
• Melnkalniešu valoda

Dialekti latviešu valodā

Latviešu valodai ir trīs pamatdialekti, ko var sīkāk iedalīt atsevišķās izloksnēs. Lībiskais (tāmnieku) dialekts iedalās Kurzemes un Vidzemes izloksnēs. Vidus dialekts iedalās kursiskajās, zemgaliskajās un Vidzemes izloksnēs. Augšzemnieku dialekts iedalās sēliskajās un nesēliskajās izloksnēs. Latviešu literārās valodas pamatā ir vidus dialekts, bet latgaliešu rakstu valodas — Latgales dienvidos runātās nesēliskās izloksnes.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dialekts.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)