Vardarbība

Vardarbība ir tīša iedomāta vai reāla fiziska spēka vai varas apzināta lietošana pret sevi, citu personu, grupu vai kopienu, kas izraisa vai spēj izraisīt ievainojumu, nāvi, posttraumatiskā stresa sindromu, attīstības traucējumus vai zaudējumus.

Vardarbības definīcijas

Latvijā vienota vardarbības legāldefinīcija nav ieviesta, un vairākos tiesību aktos tās atšķiras, pamatā atšķirībā no tiesību akta mērķa. Bērnu tiesību aizdardzības likuma 1.panta 9.¹ punktā vardarbība tiek skaidrota kā "visu veidu fiziska vai emocionāla cietsirdība, seksuāla vardarbība vai cita veida izturēšanās, kas apdraud vai var apdraudēt bērna veselību, dzīvību, attīstību vai pašcieņu. Savukārt Civilprocesa likuma 250.⁴⁵ pantā noteikts, ka vardarbība var būt fiziska, seksuāla, psiholoģiska vai ekonomiska un tā var notikt "starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai citām savstarpēji saistītām personām neatkarīgi no tā, vai aizskārējs dzīvo vai ir dzīvojis vienā mājsaimniecībā," kā arī tā var izpausties kā vardarbīga kontrole jeb "tāda darbība vai darbību kopums, kas ietver aizskaršanu, seksuālu piespiešanu, draudus, pazemošanu, iebiedēšanu vai citas vardarbīgas darbības, kuru mērķis ir kaitēt, sodīt vai iebiedēt aizskarto personu."

Vardarbības jēdziens skaidrots arī vairākos Ministru Kabineta noteikumos, uzsverot vardarbības dažādos veidos pēc formas, kādā tā izpaužas - fiziska, seksuāla, ekonomiska, emocionāla vai fiziskas vai seksuālas vardarbības draudi, vai vardarbīga kontrole, jebkura darbība, kas varētu nodarīt kaitējumu personas dzīvībai, brīvībai vai veselībai, vai personas ekspluatācija, vai jebkāda cita, nelikumīga, cietsirdīga vai cieņu aizskaroša darbība.

Krimināllikuma kontekstā par vardarbību atzīstama arī vajāšana - vairākkārtēja vai ilgstoša citas personas izsekošana, novērošana, draudu izteikšana šai personai vai nevēlama saziņa ar šo personu, ja tai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību.

Vardarbības iedalījums pēc upura

Vardarbība pēc upura var tikt iedalīta kā vardarbība pret sevi, vardarbība ģimenē, vardarbība pret bērnu, vardarbība pret sievieti, kolektīvā vardarbība, vardarbība pret dzīvniekiem utt. Civilprocesa likumā ietverti šādi vardarbības veidi:

Pasaules Veselības Organizācija norāda, ka personas tieksme būt vardarbīgam pret noteiktu subjektu grupu skaidrojama ar dažādu faktoru mijiedarbību — to ietekmē gan individuāli faktori (bērnībā piedzīvota vardarbība, atkarības u.c.), starppersonu attiecību faktori (vardarbīgi, agresīvi radinieki, draugi, kolēģi), kopienas faktori (bezdarbs, pārapdzīvotība, zemi ienākumi) un sabiedrības faktori (sociālā nevienlīdzība, augsta vardarbības tolerance, dzimumu sterotipi). [1]

Vardarbība ģimenē

Eiropas Padomes Konvencijā par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3.panta b) apakšpunktā vardarbība ģimenē tiek skaidrota kā "visi fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības akti, kas notiek ģimenē vai mājsaimniecībā, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri."

No vardarbības ģimenē var ciest jebkurš ģimenes loceklis — gan bērni, gan sievietes, gan vīrieši, gan vecvecāki, tomēr visbiežāk cietušie ir sievietes un bērni (tai skaitā bērni, kas redz vardarbību pret savu māti vai kādu citu tuvu cilvēku). Vardarbības ģimenē noteicošā pazīme – ģimeniskā, tuvības vai emocionāla saikne starp upuri un vardarbības veicēju, kas pastāv patlaban vai ir pastāvējusi iepriekš un kas var nebūt saistīta ar pāra tiesisko statusu. Vardarbības ģimenē apstākļi atšķiras no citiem vardarbības veidiem – tā ir atkārtota vardarbība, tai ir raksturīga vardarbības veicēja un upura lomas nemainīšanās. Arvien biežāk vardarbības ģimenē kontekstā tiek runāts ne tikai par fizisko vai seksuālo, bet arī par psiholoģisko (emocionālo) un ekonomisko vardarbību. Tā var izpausties kā īpašuma iznīcināšana, izolācija no draugiem un tuviniekiem, bērniem un citiem tuviniekiem izteiktie draudi, vajāšana, kontrole pār naudas, personisko mantu, uztura, transporta un telefona izmantošanu, kontrole pār iespēju strādāt.

Ar dzimumu saistīta vardarbība

Ar dzimumu saistīta vardarbība ir vardarbība, kas vērsta pret personu personas piederības noteiktam dzimumam dēļ. Visbiežāk no ar dzimumu saistītas vardarbības cieš sievietes un visbiežāk no vīriešu puses. Šāda attieksme cieši saistīta ar sabiedrībā vēl arvien pastāvošiem stereotipiem par vīriešiem kā par valdonīgām un spēcīgām personām, bet sievietēm kā par vājām, pazemīgām un hierarhiski zemākām.

Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Deklarācijas par vardarbības pret sievieti izskaušanu 1.pantā vardarbība pret sievieti tiek skaidrota kā "uz dzimumu balstītas vardarbības rīcība, kā rezultātā rodas vai var rasties fizisks, seksuāls vai garīgs kaitējums vai ciešanas sievietei, ieskaitot šādas darbības draudus, piespiedu darbības vai patvaļīgu brīvības atņemšanu, neatkarīgi, vai tā notiek sabiedriskās vai privātās dzīves ietvaros". Deklarācijas 2.pantā papildus skaidrots, ka "vardarbība pret sievieti ietver fizisku, seksuālu un garīgu vardarbību ģimenē, tajā skaitā sišanu, sieviešu dzimuma bērnu seksuālu izmantošanu ģimenē, vardarbību pūra dēļ, izvarošanu laulībā, sieviešu ģenitāliju kropļošanu un citu tradicionālo praksi, kas nodara kaitējumu sievietēm, vardarbību, kas nenotiek laulības ietvaros, kā arī ar ekspluatāciju saistītu vardarbību."

Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3.panta a) apakšpunktā vardarbība pret sievieti tiek skaidrota kā "cilvēktiesību pārkāpums un sieviešu diskriminācija, kā arī visi ar dzimumu saistīti vardarbības akti, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudi, piespiešana vai patvaļīga brīvības atņemšana neatkarīgi no tā, vai šāda vardarbība notiek sabiedriskajā vai privātajā dzīvē.

2014. gadā Eiropas Pamattiesību aģentūra veica Eiropas Savienības (ES) mēroga apsekojumu, aptaujājot 42 000 sieviešu visās (tolaik 28) ES dalībvalstīs. Apsekojumā secināts, ka "aptuveni 8 % sieviešu pēdējo 12 mēnešu laikā pirms apsekojuma veikšanas ir piedzīvojušas fizisku un/vai seksuālu vardarbību, un viena no trim sievietēm ir piedzīvojusi kāda veida fizisku un/vai seksuālu vardarbību kopš 15 gadu vecuma"[2].